***
Kad jādzer zāles, nav kur sprukt,
tad nav kur slēpties, nav kur mukt -
kas zāles iedzert aizmirsīs,
to Šņupis Jupis atradīs!
Vai būsi apsedzies vai pliks,
aiz kājas ķers un maisā liks!
Kas muti ver un zāles dzer,
to Šņupis Jupis nenoķer.
Viens, divi, trīs,
vesels būsi drīz!
(I. Zandere. Kad jādzer zāles)
***
Mamma bērnu slimnīcā
strādāja par mammu:
- Lūdzu, bērniņ, padzeries,
paēd ņammu-ņammu,
iedzer zāles, nečīksti!
Mamma dos tev buču, -
un nekas vairs nesāpēs!
Tagad mierīgs čuču.
Rīt pie manis Tētis nāks,
strādās viņš par tēti,
visi Baiļu Bubuļi
tad būs uzvarēti.
Tētis viņus uzzīmēs,
sauks par Resniem Spokiem,
kļūšu mazliet veselāks
es ar Tēta jokiem.
(I. Zandere. Tētis, Mamma slimnīca)
***
Man padusē aug kociņš,
pa kociņu kāpj Jociņš.
Grib zināt mūsu Dakteris,
cik augstu Jociņš uzkāpis.
Viņš zāles dos, lai rīt
no koka Jociņš krīt!
To termometrā redzēs drīz,
cik zemu Jociņš nokritīs.
Es stingri turu kociņu
ar palaidnīgo Jociņu.
Kas augstu kāpj, var zemu krist,
bet termometrs nesaplīst!
(I. Zandere. Termometrs)
***
Man kāju rāda Pauls, kam salūzis viens Kauls.
Vai pedāļus var mīt, ja Kaulam vajag dzīt?
Pauls nevar skriet un braukt, jo Kaulam vajag augt.
Pauls gultā sēž un dzied par to, kā viņam iet:
- Negribu ģipsi, man patīk čipsi,
bet nelīdz čipsi, man vajag ģipsi.
Negribu kruķi, man patīk skuķi,
bet nelīdz skuķi, man vajag kruķi.
Negribu gaidīt, man patīk skraidīt,
bet nevar skraidīt, man vajag gaidīt,
jo esmu Pauls, kam lūzis Kauls...
(I. Zandere. Paula Kauls)
***
Nevar, nevar, nevar,
suni paņemt līdz.
Neluncini asti,
niķi nepalīdz.
Nesmilksti, man pašam
arī lūpa trīc.
Gaidi, gaidi, gaidi,
mājās nākšu drīz.
Slimnīcā nevienam
suņa līdzi NAV.
Kas zem manas gultas
priecīgs teica VAU?
Nedzīs tevi projām,
nesāks mani rāt,
jo es savu suni
protu izdomāt!
(I. Zandere. Sunītis slimnīcā)
***
es esmu mazais zilonis
kas dusmīgs nesaprot
kurš mani tur aiz deguna
un neļauj paelpot
uz degungala iesnas sēž
un nesaka nekā
kad gribu viņas projām dzīt
tās ielien degunā
es dusmīgs sēžu istabā
un nesaku nekā
bet iesnas skaļi runat grib
tur manā degunā:
apčī apčī
ap-čībiņas
ap-ņemiet aukstās kājiņas
apčī apčī
ap-čībiņas
ap-sildiet aukstās kājiņas
(I. Zandere. Iesnas. Šķaudīklis)
***
Kad jādzer zāles, nav kur sprukt,
tad nav kur slēpties, nav kur mukt -
kas zāles iedzert aizmirsīs,
to Šņupis Jupis atradīs!
Vai būsi apsedzies vai pliks,
aiz kājas ķers un maisā liks!
Kas muti ver un zāles dzer,
to Šņupis Jupis nenoķer.
Viens, divi, trīs,
vesels būsi drīz!
(I. Zandere. Kad jādzer zāles)
***
Mamma bērnu slimnīcā
strādāja par mammu:
- Lūdzu, bērniņ, padzeries,
paēd ņammu-ņammu,
iedzer zāles, nečīksti!
Mamma dos tev buču, -
un nekas vairs nesāpēs!
Tagad mierīgs čuču.
Rīt pie manis Tētis nāks,
strādās viņš par tēti,
visi Baiļu Bubuļi
tad būs uzvarēti.
Tētis viņus uzzīmēs,
sauks par Resniem Spokiem,
kļūšu mazliet veselāks
es ar Tēta jokiem.
(I. Zandere. Tētis, Mamma slimnīca)
***
Man padusē aug kociņš,
pa kociņu kāpj Jociņš.
Grib zināt mūsu Dakteris,
cik augstu Jociņš uzkāpis.
Viņš zāles dos, lai rīt
no koka Jociņš krīt!
To termometrā redzēs drīz,
cik zemu Jociņš nokritīs.
Es stingri turu kociņu
ar palaidnīgo Jociņu.
Kas augstu kāpj, var zemu krist,
bet termometrs nesaplīst!
(I. Zandere. Termometrs)
***
Man kāju rāda Pauls, kam salūzis viens Kauls.
Vai pedāļus var mīt, ja Kaulam vajag dzīt?
Pauls nevar skriet un braukt, jo Kaulam vajag augt.
Pauls gultā sēž un dzied par to, kā viņam iet:
- Negribu ģipsi, man patīk čipsi,
bet nelīdz čipsi, man vajag ģipsi.
Negribu kruķi, man patīk skuķi,
bet nelīdz skuķi, man vajag kruķi.
Negribu gaidīt, man patīk skraidīt,
bet nevar skraidīt, man vajag gaidīt,
jo esmu Pauls, kam lūzis Kauls...
(I. Zandere. Paula Kauls)
***
Nevar, nevar, nevar,
suni paņemt līdz.
Neluncini asti,
niķi nepalīdz.
Nesmilksti, man pašam
arī lūpa trīc.
Gaidi, gaidi, gaidi,
mājās nākšu drīz.
Slimnīcā nevienam
suņa līdzi NAV.
Kas zem manas gultas
priecīgs teica VAU?
Nedzīs tevi projām,
nesāks mani rāt,
jo es savu suni
protu izdomāt!
(I. Zandere. Sunītis slimnīcā)
***
es esmu mazais zilonis
kas dusmīgs nesaprot
kurš mani tur aiz deguna
un neļauj paelpot
uz degungala iesnas sēž
un nesaka nekā
kad gribu viņas projām dzīt
tās ielien degunā
es dusmīgs sēžu istabā
un nesaku nekā
bet iesnas skaļi runat grib
tur manā degunā:
apčī apčī
ap-čībiņas
ap-ņemiet aukstās kājiņas
apčī apčī
ap-čībiņas
ap-sildiet aukstās kājiņas
(I. Zandere. Iesnas. Šķaudīklis)
***
Ko gan tev vajag
no manas pieres?
Kāpēc man kaklā
ieķēries tā?
Slimība, slimība,
liec mani mierā!
Kāpēc pie manis
tu gultiņā kāp?
no manas pieres?
Kāpēc man kaklā
ieķēries tā?
Slimība, slimība,
liec mani mierā!
Kāpēc pie manis
tu gultiņā kāp?
Aizvēršu acis,
un aši tad slēpies!
Vai tad tev brīvdienu
nav it nemaz?
Vai tad tev negribas
slidot un slēpot?
Nemāki? Vizinies
ragaviņās!
un aši tad slēpies!
Vai tad tev brīvdienu
nav it nemaz?
Vai tad tev negribas
slidot un slēpot?
Nemāki? Vizinies
ragaviņās!
Nedzirdi mani
caur biezu spalvu?
Vai arī galvā
ir galīgi tukšs?
Slimība klausījās,
šūpoja galvu.
Ierāpās gultā
un teica: - Rukš!
caur biezu spalvu?
Vai arī galvā
ir galīgi tukšs?
Slimība klausījās,
šūpoja galvu.
Ierāpās gultā
un teica: - Rukš!
(M. Čaklais. Slimība)
***
Kas tur tā auro?
Mirst tur vai dzimst?
Nē, meža valdnieks
lauva ir slims.
Temperatūra
ceļas kā jūra,
vāveres pusdzīvas -
lauvam ir drudzis.
Pēdējais pelēns
mežā rimst -
lauva ir slims,
lauva ir slims!
- Tev, saimniek, vajag, -
čukst lapsa gādīga,
- siltsiltu segu
no svaigas ādas. -
Skrej garām trusītis.
Izģērba trusi -
neapsedza
ne pakaļpusi.
Nebija nākamais
jāgaida ilgi -
cilpoja zaķis,
košļādams smilgu.
Vai, nezinīti!
Bet atkal bēda -
no tāda nieka
nav sega pat vēderam.
Noskaitās lapsa:
- Kā gan nav kauna
būt jums tik sīciņiem -
stiepiet šurp aunu! -
Gribēja zvēri
teikt stingru nē,
iznāca bēdīgs,
paklausīgs mē.
Trīcošu, drebošu
atvilka briedi -
pats tā kā zaķis,
ragi kā ziedi...
- Pelēci, - lapsa sauc
(kad viņa rims?),
- palīdzi, brālīt,
lauva ir slims. -
Pelēcis atbild:
- Es pa tām pļavām,
āda nav laba,
dodi vien savējo! -
Pelēča aste
kā tāla boja
aša un prasta
noplīvoja.
Vēl divas stirnas
atstiepa slimajam.
Tad arī drudzis
šoreizīt rimās.
Lapsa pūš tauri:
- Vēsti jums nesu -
lauva ir vesels,
lauva ir vesels!
(M. Čaklais. Lauva slims)
***
- Vai, pirkstiņš
pušu!
- Kālab
rotaļājies ar
nazīti?
- Nē, es nemaz
nerotaļājos ar
nazīti,
nazītis jau
rotaļājās ar
mani...
(A. Neibarts. Nazītis)
***
Tad, kad beidzas ņaudēšana,
Mincim sākas šķaudīšana.
Tad, kad beidzas šķaudīšana,
Mincim sākas ņaudēšana.
Kaķu lietās viņš vēl zaļš,
Tomēr ļoti, ļoti skaļš.
(V. Ļūdēns. Mazais Mincis)
***
Zēns, kopš sācis garāks stiepties,
Nebeidz dīdīties un tiepties.
Viens pats dzīvodams pa māju,
Dzen prom katru auklētāju.
Negrib būt par "acuraugu",
Grib sev kaut vai vienu draugu.
Māmiņa, to dzirdot, rājas:
"Nav nemaz vairs miera mājās!"
Tētis skaisties nenostājas -
Puika sit pret grīdu kājas.
Vecmāmiņa nemīl viņu -
Negrib stāstīt pasaciņu,
Vectētiņš liek rātni ēst,
Neļauj grāmatiņu plēst...
Rit pār vaigiem lāse sūra.
Ka tik nav jau temperatūra!
Atsaukts tiek uz māju ārsts.
Parakstīts tiek... bērnudārzs.
Bērnudārzā daudz būs draugu,
Izārstēs tie "acuraugu".
(J. Osmanis. Brīnumzāles)
***
- Glābiet, dakter! Ai, kā sāp!
Esmu slims, man stipri sāp!
- Sakiet, ko jūs darījāt?
- Gulēju, un daudz turklāt.
- Vai uz vieniem sāniem?
- Abiem.
Vispirms kreisiem, pēc tam - labiem.
Bet, nudien, tik slikti jūtos,
It kā bijis darbos grūtos.
Sakiet, kas man atliek, kas?
- Guliet vēl uz muguras.
(J. Osmanis. Miegapūžņa dziedināšana)
***
Nu ir jāsauc ātrais krusts -
Bērns ne ēd, ne dzer, ne kust!
Nelīdz vairs ne jā, ne nē,
Slimnieciņš ir jāārstē -
Cieši jāiemidzina,
Miegs kā sniegs lai snidzina,
Sapņi rožaini lai rādās
Un lai sāpes nav nekādas...
Ai!... Vai sāp vēl vēderiņš?
Nē, ar diegu sašūts viņš...
(J. Osmanis. Apendicīts)
***
Šķavas, klepus, iesnas...
Vai nav īstas briesmas?
Karstums ausu galos kāpj.
Sviedri līst un nepārstāj.
Slimošana - tie nav joki.
Skaties, sevi nepārmoki!
Pēc trim dienām viss būs labi.
Smaidīsim tad atkal abi.
***
Kas tur tā auro?
Mirst tur vai dzimst?
Nē, meža valdnieks
lauva ir slims.
Temperatūra
ceļas kā jūra,
vāveres pusdzīvas -
lauvam ir drudzis.
Pēdējais pelēns
mežā rimst -
lauva ir slims,
lauva ir slims!
- Tev, saimniek, vajag, -
čukst lapsa gādīga,
- siltsiltu segu
no svaigas ādas. -
Skrej garām trusītis.
Izģērba trusi -
neapsedza
ne pakaļpusi.
Nebija nākamais
jāgaida ilgi -
cilpoja zaķis,
košļādams smilgu.
Vai, nezinīti!
Bet atkal bēda -
no tāda nieka
nav sega pat vēderam.
Noskaitās lapsa:
- Kā gan nav kauna
būt jums tik sīciņiem -
stiepiet šurp aunu! -
Gribēja zvēri
teikt stingru nē,
iznāca bēdīgs,
paklausīgs mē.
Trīcošu, drebošu
atvilka briedi -
pats tā kā zaķis,
ragi kā ziedi...
- Pelēci, - lapsa sauc
(kad viņa rims?),
- palīdzi, brālīt,
lauva ir slims. -
Pelēcis atbild:
- Es pa tām pļavām,
āda nav laba,
dodi vien savējo! -
Pelēča aste
kā tāla boja
aša un prasta
noplīvoja.
Vēl divas stirnas
atstiepa slimajam.
Tad arī drudzis
šoreizīt rimās.
Lapsa pūš tauri:
- Vēsti jums nesu -
lauva ir vesels,
lauva ir vesels!
(M. Čaklais. Lauva slims)
***
- Vai, pirkstiņš
pušu!
- Kālab
rotaļājies ar
nazīti?
- Nē, es nemaz
nerotaļājos ar
nazīti,
nazītis jau
rotaļājās ar
mani...
(A. Neibarts. Nazītis)
***
Tad, kad beidzas ņaudēšana,
Mincim sākas šķaudīšana.
Tad, kad beidzas šķaudīšana,
Mincim sākas ņaudēšana.
Kaķu lietās viņš vēl zaļš,
Tomēr ļoti, ļoti skaļš.
(V. Ļūdēns. Mazais Mincis)
***
Zēns, kopš sācis garāks stiepties,
Nebeidz dīdīties un tiepties.
Viens pats dzīvodams pa māju,
Dzen prom katru auklētāju.
Negrib būt par "acuraugu",
Grib sev kaut vai vienu draugu.
Māmiņa, to dzirdot, rājas:
"Nav nemaz vairs miera mājās!"
Tētis skaisties nenostājas -
Puika sit pret grīdu kājas.
Vecmāmiņa nemīl viņu -
Negrib stāstīt pasaciņu,
Vectētiņš liek rātni ēst,
Neļauj grāmatiņu plēst...
Rit pār vaigiem lāse sūra.
Ka tik nav jau temperatūra!
Atsaukts tiek uz māju ārsts.
Parakstīts tiek... bērnudārzs.
Bērnudārzā daudz būs draugu,
Izārstēs tie "acuraugu".
(J. Osmanis. Brīnumzāles)
***
- Glābiet, dakter! Ai, kā sāp!
Esmu slims, man stipri sāp!
- Sakiet, ko jūs darījāt?
- Gulēju, un daudz turklāt.
- Vai uz vieniem sāniem?
- Abiem.
Vispirms kreisiem, pēc tam - labiem.
Bet, nudien, tik slikti jūtos,
It kā bijis darbos grūtos.
Sakiet, kas man atliek, kas?
- Guliet vēl uz muguras.
(J. Osmanis. Miegapūžņa dziedināšana)
***
Nu ir jāsauc ātrais krusts -
Bērns ne ēd, ne dzer, ne kust!
Nelīdz vairs ne jā, ne nē,
Slimnieciņš ir jāārstē -
Cieši jāiemidzina,
Miegs kā sniegs lai snidzina,
Sapņi rožaini lai rādās
Un lai sāpes nav nekādas...
Ai!... Vai sāp vēl vēderiņš?
Nē, ar diegu sašūts viņš...
(J. Osmanis. Apendicīts)
***
Šķavas, klepus, iesnas...
Vai nav īstas briesmas?
Karstums ausu galos kāpj.
Sviedri līst un nepārstāj.
Slimošana - tie nav joki.
Skaties, sevi nepārmoki!
Pēc trim dienām viss būs labi.
Smaidīsim tad atkal abi.
