pirmdiena, 2015. gada 21. septembris

Dzejoļi par slimnieciņiem

***
Kad jādzer zāles, nav kur sprukt,
tad nav kur slēpties, nav kur mukt -
kas zāles iedzert aizmirsīs,
to Šņupis Jupis atradīs!

Vai būsi apsedzies vai pliks,
aiz kājas ķers un maisā liks!
Kas muti ver un zāles dzer,
to Šņupis Jupis nenoķer.

Viens, divi, trīs,
vesels būsi drīz!
(I. Zandere. Kad jādzer zāles)
***
Mamma bērnu slimnīcā
strādāja par mammu:

- Lūdzu, bērniņ, padzeries,
paēd ņammu-ņammu,
iedzer zāles, nečīksti!
Mamma dos tev buču, -
un nekas vairs nesāpēs!

Tagad mierīgs čuču.

Rīt pie manis Tētis nāks,
strādās viņš par tēti,
visi Baiļu Bubuļi
tad būs uzvarēti.
Tētis viņus uzzīmēs,
sauks par Resniem Spokiem,
kļūšu mazliet veselāks
es ar Tēta jokiem.
(I. Zandere. Tētis, Mamma slimnīca)
***
Man padusē aug kociņš,
pa kociņu kāpj Jociņš.
Grib zināt mūsu Dakteris,
cik augstu Jociņš uzkāpis.

Viņš zāles dos, lai rīt
no koka Jociņš krīt!
To termometrā redzēs drīz,
cik zemu Jociņš nokritīs.

Es stingri turu kociņu
ar palaidnīgo Jociņu.
Kas augstu kāpj, var zemu krist,
bet termometrs nesaplīst!
(I. Zandere. Termometrs)
***
Man kāju rāda Pauls, kam salūzis viens Kauls.
Vai pedāļus var mīt, ja Kaulam vajag dzīt?
Pauls nevar skriet un braukt, jo Kaulam vajag augt.
Pauls gultā sēž un dzied par to, kā viņam iet:

- Negribu ģipsi, man patīk čipsi,
bet nelīdz čipsi, man vajag ģipsi.
Negribu kruķi, man patīk skuķi,
bet nelīdz skuķi, man vajag kruķi.
Negribu gaidīt, man patīk skraidīt,
bet nevar skraidīt, man vajag gaidīt,

jo esmu Pauls, kam lūzis Kauls...
(I. Zandere. Paula Kauls)
***
Nevar, nevar, nevar,
suni paņemt līdz.

Neluncini asti,
niķi nepalīdz.

Nesmilksti, man pašam
arī lūpa trīc.

Gaidi, gaidi, gaidi,
mājās nākšu drīz.

Slimnīcā nevienam
suņa līdzi NAV.

Kas zem manas gultas
priecīgs teica VAU?

Nedzīs tevi projām,
nesāks mani rāt,
jo es savu suni
protu izdomāt!
(I. Zandere. Sunītis slimnīcā)
***
es esmu mazais zilonis
kas dusmīgs nesaprot
kurš mani tur aiz deguna
un neļauj paelpot

uz degungala iesnas sēž
un nesaka nekā
kad gribu viņas projām dzīt
tās ielien degunā

es dusmīgs sēžu istabā
un nesaku nekā
bet iesnas skaļi runat grib
tur manā degunā:

apčī apčī
ap-čībiņas
ap-ņemiet aukstās kājiņas
apčī apčī
ap-čībiņas
ap-sildiet aukstās kājiņas
(I. Zandere. Iesnas. Šķaudīklis)
***
Ko gan tev vajag
no manas pieres?
Kāpēc man kaklā
ieķēries tā?
Slimība, slimība,
liec mani mierā!
Kāpēc pie manis
tu gultiņā kāp?

Aizvēršu acis,
un aši tad slēpies!
Vai tad tev brīvdienu
nav it nemaz?
Vai tad tev negribas
slidot un slēpot?
Nemāki? Vizinies
ragaviņās!

Nedzirdi mani
caur biezu spalvu?
Vai arī galvā
ir galīgi tukšs?
Slimība klausījās,
šūpoja galvu.
Ierāpās gultā
un teica: - Rukš! 
(M. Čaklais. Slimība)
***
Kas tur tā auro?
Mirst tur vai dzimst?
Nē, meža valdnieks
lauva ir slims.


Temperatūra
ceļas kā jūra,
vāveres pusdzīvas -
lauvam ir drudzis.


Pēdējais pelēns
mežā rimst -
lauva ir slims,
lauva ir slims!


- Tev, saimniek, vajag, -
čukst lapsa gādīga,
- siltsiltu segu
no svaigas ādas. -


Skrej garām trusītis.
Izģērba trusi -
neapsedza
ne pakaļpusi.


Nebija nākamais
jāgaida ilgi -
cilpoja zaķis,
košļādams smilgu.


Vai, nezinīti!
Bet atkal bēda -
no tāda nieka
nav sega pat vēderam.


Noskaitās lapsa:
- Kā gan nav kauna
būt jums tik sīciņiem -
stiepiet šurp aunu! -


Gribēja zvēri
teikt stingru nē,
iznāca bēdīgs,
paklausīgs mē.


Trīcošu, drebošu
atvilka briedi -
pats tā kā zaķis,
ragi kā ziedi...


- Pelēci, - lapsa sauc
(kad viņa rims?),
- palīdzi, brālīt,
lauva ir slims. -


Pelēcis atbild:
- Es pa tām pļavām,
āda nav laba,
dodi vien savējo! -


Pelēča aste
kā tāla boja
aša un prasta
noplīvoja.


Vēl divas stirnas
atstiepa slimajam.
Tad arī drudzis
šoreizīt rimās.


Lapsa pūš tauri:
- Vēsti jums nesu -
lauva ir vesels,
lauva ir vesels!

(M. Čaklais. Lauva slims)
***
- Vai, pirkstiņš
pušu!

- Kālab 
rotaļājies ar
nazīti?

- Nē, es nemaz
nerotaļājos ar
nazīti,
nazītis jau 
rotaļājās ar
mani...
(A. Neibarts. Nazītis)
***
Tad, kad beidzas ņaudēšana,
Mincim sākas šķaudīšana.

Tad, kad beidzas šķaudīšana,
Mincim sākas ņaudēšana.

Kaķu lietās viņš vēl zaļš,
Tomēr ļoti, ļoti skaļš.
(V. Ļūdēns. Mazais Mincis)
***
Zēns, kopš sācis garāks stiepties,
Nebeidz dīdīties un tiepties.
Viens pats dzīvodams pa māju,
Dzen prom katru auklētāju.
Negrib būt par "acuraugu",
Grib sev kaut vai vienu draugu.
Māmiņa, to dzirdot, rājas:
"Nav nemaz vairs miera mājās!"
Tētis skaisties nenostājas -
Puika sit pret grīdu kājas.
Vecmāmiņa nemīl viņu -
Negrib stāstīt pasaciņu,
Vectētiņš liek rātni ēst,
Neļauj grāmatiņu plēst...

Rit pār vaigiem lāse sūra.
Ka tik nav jau temperatūra!

Atsaukts tiek uz māju ārsts.
Parakstīts tiek... bērnudārzs.
Bērnudārzā daudz būs draugu,
Izārstēs tie "acuraugu".
(J. Osmanis. Brīnumzāles)

***
- Glābiet, dakter! Ai, kā sāp!
Esmu slims, man stipri sāp!
- Sakiet, ko jūs darījāt?
- Gulēju, un daudz turklāt.
- Vai uz vieniem sāniem?
- Abiem.
Vispirms kreisiem, pēc tam - labiem.
Bet, nudien, tik slikti jūtos,
It kā bijis darbos grūtos.
Sakiet, kas man atliek, kas?
- Guliet vēl uz muguras.
(J. Osmanis. Miegapūžņa dziedināšana)
***
Nu ir jāsauc ātrais krusts -
Bērns ne ēd, ne dzer, ne kust!
Nelīdz vairs ne jā, ne nē,
Slimnieciņš ir jāārstē -
Cieši jāiemidzina,
Miegs kā sniegs lai snidzina,
Sapņi rožaini lai rādās
Un lai sāpes nav nekādas...
Ai!... Vai sāp vēl vēderiņš?
Nē, ar diegu sašūts viņš...
(J. Osmanis. Apendicīts)
***
Šķavas, klepus, iesnas...
Vai nav īstas briesmas?
Karstums ausu galos kāpj.
Sviedri līst un nepārstāj.
Slimošana - tie nav joki.
Skaties, sevi nepārmoki!
Pēc trim dienām viss būs labi.
Smaidīsim tad atkal abi.

sestdiena, 2015. gada 5. septembris

Zīlītes: radošie darbi un dzejoļi

Radošie darbi:
подвеска из вискозных салфеток. Синица 
 
Мастер-класс Поделка изделие Синичка Бусины Клей Проволока Пряжа Семена фото 11 
Синичка фото 5 
Синичка фото 10 
Поделка изделие Аппликация Синичка Бумага фото 1 
Синицы — пожалуй, самые полезные из птиц, обитающих в России. «С утра до вечера, ни минутки не передыхая, перепархивают они с дерева на дерево, с ветки на ветку, всё обшаривая и осматривая, заглядывая в каждую трещинку на дереве, внимательно обследуя каждый укромный уголок и беспрестанно долбя то тут, то там своим крепким клювом. Там запряталась мушка, здесь притаился под кусочком коры жучок, тут кучечкой, словно бисеринки, сложены и прилеплены к коре яички бабочки — всё это для синицы лакомый кусочек», — так рассказывал о ежедневных трудах синицы натуралист Д. Кайгородов. фото 7 
Картина панно рисунок Вырезание Синички на шишке Бумага Картон Клей фото 1 
День Синички фото 1 
Kostīms:
Гардероб Новый год Шитьё Костюм синички Ткань фото 1 
Dzejoļi:
***
Ko maza zila zīlīte
par Ziemassvētkiem zina -
bet zilā rītā atlido,
pie loga pieklaudzina.

Ko maza zila zīlīte
par Ziemassvētkiem zina,
bet zaļu egles zariņu
ar spārnu pašūpina.


Ko maza zila zīlīte
par Ziemassvētkiem zina,
bet man uz pleca nolaižas,
no tevis pasveicina.

Ko maza zila zīlīte
par Ziemassvētkiem zina,
pie tevis lido atpakaļ,
no manis pasveicina.

Un, atgriezusies debesīs,
mums abiem pamirkšķina
šī mazā zilā zīlīte,
kas visu labi zina.
(I. Zandere. Mežaparks)
***
Mīļās Pārdaugavas zīlītes,
smalkās nesālītā speķa konsultantes,
atmaksājiet reiz ar labu man,
kad es būšu veca skumja tante.

Kad, pie loga sēžot, glūnēšu
cauri acenēm un blāvai stikla rūtij,
tā kā tagad rudais runcis glūn,
ķepas savilcis zem pūkainajām krūtīm.

Viņam gribas cauri stiklam tikt
dārzā, kur jau sniegs sāk lēni krāties,
zīlītēm un visai pasaulei
likt ar sevi rēķināties.

Saviem bērniem stāstiet, zīlītes,
lai tie zin, ka es uz viņiem ceru,
lai ar asiem knābjiem logā sit,
ja es pārāk ilgi neatveru.

Rudais runcis tad jau projām būs,
sēdēs tante vientuļa un veca,
stiklā caurums mazs,
un pasaule -
viena zīlīte uz tantes pleca.
(I. Zandere. Lūgšana zīlītes barojot)
***
Uz gluži balta durvju kliņķa
Tup zīlīte un sarmu knābj.
Bet putenis dej riņķu riņķiem
Un pat uz mājas jumta kāpj.

Tur skurstenim pēc dūmiem ilga,
Sāk pat to smarža aizmirsties.
Šī ziema neparasti ilga,
Un  agri saules rietos dziest.

Lec zaķutēvs grauzt ābelītes,
Bet nevar viņām klātu tikt -
Vai kupenā līdz ausīm dzīties?
Un ziemelis pūš ļipā pikts...

Tad labāk atpakaļ uz gāršu
Pa savām pēdām aizļenkāt,
Jo zaķumāte dikti bāršot,
Ja laikā nebūšot viņš klāt...

Nav zīlītes uz durvju kliņķa.
Tā slēpjas pažobelē jau.
Bet putenis ap māju riņķo
Un kaut ko žēlabaini sauc.
(A. Pelēcis. Ziemas ainava)
***
Zīlītei uz Rīgas pili
ceļā gadās tumši sili.

Tumšu silu melli vīri
mušas ķer ar mušpapīru.

Zīlītei kļūst skumji
redzēt, cik tie dumji.

Pantiņš nu ir galā,
tev ir jāiet malā!
(J. Baltvilks)
***
Pulcējas dzērves,
Pulcējās strazdi -
Ceļā nu tālā
Jādodas tiem.
- Zīlīte mazā,
Zīlīte jaunā,
Lidosi arī
Uz dienvidiem? -

Zīlīte jautri
Galviņu groza:
- Kāpēc lai projām
Lidoju es?
Saule te silta,
Dzīve te laba,
Ko lai tik tālu
Meklēju es?

- Zīlīte mazā,
Ziema jau tuvu,
Upe stingst ledū,
Sniegi drīz snigs!
- Nebiedē sniegi,
Bērni man draugi.
Sēkliņas, speķi
Azaidam liks.
(Dz. Rinkule - Zemzare. Zīlīte)
***
Zīlītes
Nebaidās no manis
Nemaz.

Uzeju uz lodžijas,
Špukt - ozolā!
Vēl neesmu iegājis istabā,
Špukt - speķa cienastā!

Tik - tik - paldies!
Tik - tik -cik garšīgs!
Tik - tik - speķīti liki!
Uzknābā kopā ar mums!

Pašu cilvēks!
(V. Ļūdēns. Pašu cilvēks) 

Lietus: radošie darbi, didaktiskie uzdevumi, dzejoļi

Radošie darbi:
 
 
Mini Eco Cloud and Rain Mobile 
Cloud ribbon dancer craft 
Rain drop banner 
Dzejoļi:
***
Šodien lietus diena bija:
Lija, lija, lija, lija...
Peļķes mazas, peļķes lielas,
Pludo visas mūsu ielas.
Zābaciņos, nu jau vecos,
Es pa peļķēm lektin lecos,
Šļakatas uz visām pusēm
Tusē, tusē, tusē, tusē...
(S. Bērziņa. Lietavas)
***
Lietus krīt un krīt bez mitas,
Lietus krīt, bet nesasitas.
Pak, pak, pak! Pak, pak, pak!
Liela peļķe uzrodas.
Zābakus mēs uzvelkam,
Iekšā peļķē ielecam!
***
Rudens vējš ar savu tauri
Brāžas mežiem,laukiem cauri,
Sārtas lapas gaisos sviež,
Sejā lietus lāses šķiež.
***
Šovasar man jautri bija,
Lietus lāses pāri lija.
Šūpolēs es šūpojos,
Augstu kokos lūkojos.
Jūrā braucu laiviņā,
Tā kā citi vanniņā.
Katru dienu jautri gāja,
Mamma, tētis tikai rāja.
(K. Kairo. Vasarā)
***
Siena laiks. Atkal smidzināt sāk.
Savildzis vālā guļ nopļautais siens.

Spodra pēc lietainās vakardienas
Mirdzina tāsis bērzu siena.

Gar bērzu sienu, caur lietus dienu
Apšu kundziņš ar kundzēniem nāk.
(I. Bērza. Lietains siena laiks)
***
Pa debesjumu saulīte slīd,
Tā katrā rasas pērlītē spīd.
Pa debesjumu saulīte slīd,
Un katram putnēnam teic: - Labrīt!
Pa debesjumu saulīte slīd,
Tā katru puķi grib vainagā pīt.
Pa debesjumu saulīte slīd,
Un katram zaķēnam aiz auss krīt.
Pa debesjumu saulīte slīd,
Tā katru bērnu cenšas ieraudzīt.
Pa debesjumu saulīte spīd,
Un katram sola, ka būs arī rīt.

Te saulei priekšā mākonis slīd...
Un viņš tagad gribot līt!
(S. Bērziņa. Tā gadās)
***
Dzirdu - pērkons!
Dzirdu  - pērkons!
Ieklausos! 
Ieklausos!
Čibu čabu lietiņš.
Čibu čabu lietiņš.
Slapji mēs,
Arī jūs!
***
Čibu, čabu, čab, 
Čibu, čabu, čab,
Lapas krīt, lapas krīt!
Piku, paku, pak, 
Piku, paku, pak,
Lietus līst, lietus līst!
Klusi, klusi, klusi,
Sēnes dīgst, sēnes dīgst, 
Klusi, klusi, klusi, 
Sēnes dīgst, sēnes dīgst!
(B. Brice)
***
Lija, lija lietutiņš
Liepu lapās liegās.
Lēni, lēni lāsojot
Lielām, lielām lāsēm.
Lija, lija lietutiņš
Lapas lejup liecot,
Lija liku likām,
Līdz pat launaglaikam
(Z. Purvs)
***
Jau pil,jau pil, jau pil,
Jau līst, jau līst, jau līst, 
Jau gāž, jau gāž, jau gāž, 
Jau pērkons dārd,jau pērkons dārd,
Jau zibeņo, jau zibeņo,
Mēs visi mājās drīz! 
***
Lietus piepeļķotā ielā
pie peļķes lielaszvirbulis pielido.

Ūdens – šļakatām!Ūdens – brikatām!Ūdens – brakatām!

Kur nu ies šis bez dvieļa?

Iespurdz slapjulis liepas zarā,noslaukās saules starā un nočiepst:– Palčiep!
(J. Baltvilks. Pelde)
***
Viens, divi, trīs –
tūlīt līs.
Četri, pieci, seši –
apkārt plešas
lietussargu mežs.
(J. Baltvilks. Lietus pilsētā)
***
Man uz palodzes lietus spēlē,
Bet tik nemākulīgi un gausi,
Ka man gribas iejaukties
Un palūgt,lai uzspēlē valsi.
Pakšķini,pakšķini lietutiņ,
Nu jau tev iznāk rumba,
Pēc kāda laiciņa varbūt,
Dzirdēšu arī sambu?
Uz mūsu palodzēm lietus spēlē.
Ieklausies.
***
Ruds, rudiņš pa krēslu
čabina lietiņš.
Kā pelēks vīriņš
gar logu iet viņš —
kaklā zīļu vācelīte,
tumšpelēka debesīte —
vasarā tā būšot pērļu sietiņš.

Tēvs liels tam un stipr(i)s —
kuļ jūras un ledu lauž.
Māte pie septiņām ugunīm
debesīs varvīksnas auž,
bet dēliņš — pa krēslu čāpo
un snauž...

Kad iedegas zvaigznīte
mākoņmaliņā,
viena zīlīte dreb tam
pašā degungaliņā...
Ak tu Dieviņ — ka tik to snīpi nenolauž!
(Fr. Bārda. Lietus vīriņš)
***
Es ar savu lietussargu,
Staigāju zem lietus drošs,
Un, ja kādu mirkstam redzu,
Lietussargs tam vietu dos.

Man uz pleca taurenītis,
Nebaidoties, uzlido.
Nedzīšu es viņu projām,
Pasargāsim arī to.

Vējiņš izrauj man no rokām,
Lietussargu projām nes.
Kā lai tagad dabū rokā,
Abi būsim slapji mēs.

Velti centāmies to noķert,
Lietussargs uz dīķi trauc,
Tagad vardītēm tas noder,
Glaunā kuģī vardes brauc.
***
Tad, kad puķītes aizver acis
un guļ lietainu dienu, 
tad pelēkais lietus mākonis
dod tomēr dāvanu vienu:

mammas mil-zī-go lietussargu
varu atvērt kā puķi -
kamēr dārzs salijis guļ
un guļ puķītes klusi...

Tikmēr saplaukst virs galvas
man simts piecdesmit rožu!
Atveru mil-zī-go puķusargu
un pāri pļaviņai jožu!...
(M. Laukmane. Tad, kad...)
***
Lāstekas no jumta laužot,
melnus dubļu deķus aužot,
lietus runga bungo - bums!
Te nu bija Ziema jums!

Pļeks un šļaks, līst kā traks,
pļeks un šļaks, šķīst kā traks,
sniegi nīkst, lieti līst, dubļi šķīst.

Melns kā velns pa dubļiem minies,
atkusnim pa kājām pinies,
kamēr peļķē iekšā - bums!
Te nu bija Ziema jums!
(I. Zandere. Maskačkas muzikanti)
***
Sēņuks Blēņuks Bērzlapēns
vārdus tā kā naglas dzen:
"Lietus sola laiku bargu -
uzsargāsim lietussargu!"
Mākoņi pa kokiem pinas...
"Sēņuk Blēņuk, kā tu zini?"
Sēņuks saka: "Mana māsa
pazīst vienu lietus lāsi.
Lāse, paglābta no vēja,
manai māsai pačukstēja:
"Sen tas lietum prātiņā -
ielīt sēnei kātiņā."
"Lietus līst, un lietus brīnās -
kā tās sēnes visu zina?
Vai nāc klusu, vai nāc skaļi -
vienmēr lietussargi vaļā!
(M. Čaklais. Kāpēc lietussargi vaļā)
***
Piecas dienas līst no vietas.
Sēņu lietus! Sēņu lietus!
Desmit dienas līst no vietas,
Nu jau varbūt, lietiņ, pietiks?

(J. Baltvilks. Piecas dienas)
***
Lietus piles, lietus piles
Piepildīja mākoņsiles.

Mākoņsiles pāri lija,
Ziedu kausus piepildīja.

Ziedu kausiem pāri lija,
Lapu kausus piepildīja.

Lapu kausies pāri lija,
Smilšu kausus piepildīja.

Tā nu tika piles tās
Sakņu saimei pusdienās.
(V. Ļūdēns. Lietus piles)
***
Bieži lietū slapjš es mirku,
Mamma lietussargu pirka.

Taču nepriecājos es -
Nelīst vairs ne pilītes!

- Lietutiņ, kaut pasmidzini,
Lietussargu pamēģini!...
(A. Ločmelis. Ko darīt ar lietussargu?)
***
Mākonis niedrājā guļ un šņāc,
Mākonim ļoti noguris prāts -
Visu dienu pa debesīm vēlies,
Pašā rīta agrumā cēlies.

Tagad viņš atlaidies miglains un balts,
Mēdz arī mākonim miedziņš būt salds.
Tad, kad saule tam sakarsēs sānus,
Skries debesīs mākonis atgriezt ūdenskrānus.
(T. Kamša. Mākonis)
***
Līst lieti, līst lieti,
Un salti vēji šalc,
Lai putniem, lai zvēriem,
Lai bērniem miedziņš salds.
(Vācu tdz)
***
Tad, kad lietus līst bez gala,
Vārna snauž zem jumta malas.

Tā var vērot plašo āri,
Kamēr lietus pāriet pāri,

Un pār rudens soļiem gausiem
Aizlidot ar spārniem sausiem.
(V. Ļūdēns. Sausie spārni)
***
Debess kā Dieva plauksta,
Vienalga, vai silta vai auksta.

Tā šodien noglāsta mūs,
Un rītu labāk būs.

Tā sāpi tuvāk nelaidīs,
Ja ļoti pelēks lietus līs,

Dieva roka lietu noglāstīs
Un brīnumdarbus tam iemācīs.

Nāks varavīksne par lietussargu
Un aiznesīs padusē laiku bargu.
(V. Ļūdēns. Lietussargs)
***
Balts mākonis debesīs raksta:
- Šodien būs jauks laiks.

Melns mākonis debesīs raksta:
- Bum - bum, un līs!

Zibens raksta:
- Drīz!
(V. Ļūdēns. Bum - bum, un līs!)
***
Mākoņbērniem mellas kājas,
Ja tās lietū nemazgātas.
Mākoņbērniem baltas kājas,
Ja tās lietū nomazgātas.
Re, kur mākoņnebēdnieki
Jau uz mūsu pusi manās,
Mākoņmājās, mūsu mājās
Notiks lielā mazgāšanās.

Lietus maisi jau ir pušu,
Nāc un saņem lietus dušu!
(V. Ļūdēns. Lietus duša)
***
Kad lietus nevis lēniņām čāpo,
bet kā raķete atskrien,
tad arī mamma ātri kā raķete
skrien dārzā un glābj
uz auklas starp ābelēm
izžauto veļu.

Mamma ātri, ātri kā raķete pakaļ veļai,
es ātri kā raķete pakaļ mammai,
man ātri kā raķete pakaļ suņuks,
suņukam ātri kā raķete pakaļ kaķis,
kaķim ātri kā raķete tētis
ar vislielāko veļas grozu.

Kad lietus nevis lēniņām čāpo, 
bet kā raķete atskrien,
tad mammas basas pēdas,
tad manas basas pēdas,
tad suņuka basas pēdas, 
tad kaķēna basas pēdas,
tad tētuka basas pēdas ātri, ātri
slapjajā zālē nozib.
(M. Laukmane. Ātri kā raķete) 
***
Daži lieti lēnāk lija,
Daži lieti ātrāk lija,
Lietu lietus citāds bija.

Tas ar savu lietus ziņu,
Un ar zibens īlentiņu.

Sabadījis mākoņmaisu,
Zibinzibinās pa gaisu.

Tad ar pērkonbundziniekiem
Sev un negaisam par priekiem -

Tamtaram! - ar ritmiem bargiem
Danco tik pa lietussargiem.

Tikai brīdi lītin lija,
Vai gan lietu lietus bija?

Saule spīd. Un basām kājām
Visi kuģojam uz mājām.
(V. Ļūdēns. Lietu lietus)
***
Svir-svirr -
aizšvirkst gar torņiem svīres.

Čir-čir-čir -
sabirst ceriņos zvirbuļi.

Tip-tip-tip-tip -
Atlido smalciņš lietus.
(J. Baltvilks. Lidoņi)***
Debesīs pēkšņi
kāds atvāza
tādu kā kabatas nazi,
tādu kā tuteni zilu...
Kā šķīla pār silu,
tā - joki mazi! -
pāršķēla mākoni pušu kā šķilu.

Mākonis nodārdēja.
Tumsā bez vēja
ugunspagale skrēja,
iekrita jūrā
un nočūkstēja...

Labi, ka apakšā gadījās jūra!
Ja ķertu mājas stūri,
nudien,
pajuktu pelni vien!
(L. Vāczemnieks. Cik tur trūka!)
***
Lietus cilvēciņš, lietutiņš, 
lietus vīrelis, šļakatiņš, 
kā tevi sauca vējš, 
kad biji maziņš?
Lietiņš?

Lietus cilvēciņš, mitrelis,
lietus sīkalis, pļekatiņš,
kā tevi sauca zibens,
gar pamali skriedams?
Sietiņš?

Lietus cilvēciņš, rietenis, 
lietus vējelis, sviedējiņš, 
kā tevi sauca mākonis,
kad bija nerātnis?
Riebējiņš?

Lietus cilvēciņš, burbulis, 
lietus spēlmanis, plīkšķētājs,
kā tevi sauca upīte, 
kad biji trokšņotājs?
Mīlulis? Zibenskungs?

Zellis, māceklis...
Dieva sunītis - dieviņš?

E - ēj! Heij! Pagaidi! Neaizskrej!
Lietutiņ! Līsti vēl... lietutiņ...
(S. Vensko. Lietutiņš)
***
Dace saka: - Mākonīt,
Aši lietutiņu nes!
Puķes laistot, redzi pats,
Esmu noguris es.

Lūdzu, lūdzu, talkā nāc,
Tev jau ūdens spainis - nieks, 
Bet man, mazai meitenei,
Būs par katru lāsi prieks.
(V. Grenkovs. Dacītes lūgums)
***
Visvairāk lietu gaida kas?
Visvairāk lietu gaida strūklakas.
Jo lietus laikā atpūsties var tās,
var doties pastaigās.
Ja lietus tikai sīkām lāsēm līst,
tad strūklakas pa klusiem parkiem
šurpu turpu klīst.
Bet,
ja pa īstam gāž,

tad šīs pa ietvēm
vai pa ielas vidu brāž.

Ja gribi ieraudzīt
tu klejojošas strūklakas,
tad ļoti uzmanīgi
jāskatās,
jo tās ir lietus krāsā.
Visvairāk lietu gaida kas?
Visvairāk lietu gaida tas,
kurš ieraudzīt grib
staigājošas
strūklakas. 

(J. Baltvilks. Kas visvairāk gaida lietu?)
***
Krīt no pašas debess droša
pilīte –
ietrīsas uz lapas spoža
zīlīte,
lejup krīt no koka lapas
zīlīte,
un kļūst slapja, slapja, slapja
pilīte.

Pē-pē-pēkšņi sadusmojas
pīlīte:
–Ko tu manu spalvu bojā
pilīte?  –

Jautri garām skrejot, rājas
zīlīte:
–šodien visiem jāmazgājas,
mīlīte.

(O. Vācietis. Lietus pilīte)
***
Ārā lietus.
Ārā lietus…
Ārī lietus
reizēm piekūst.

Tad viņš lien dziļi zemē
un no viņa izaug
zemenes.

(O. Vācietis. Lietus)