Latviešu šausmu stāsti

Šo grāmatu šajā stafetē lasīju pēdējo, bet izlasīju tikai pusi, jo tā mani garlaikoja. Īsti nesapratu tās šausmas latviešu gaumē. Man nepatika neviens no Aleksandra Grīna stāstiem, bet patika Jāņa Ezeriņa "Joču pirts" un Vladimira Kaijaka "Visu rožu roze". "Joču pirtī" ir stāstīts par Ilzi, kura kacina visus puišus, taču viņai patīk precēts vīrietis, no kura viņai vēlāk piedzimst bērns. Ilze šo bērnu mīl tā kā par daudz, tomēr beigās sanāk, ka viņa viņu nogalina. "Visu rožu roze" ir stāsts par čaklu dārznieku. Viņš pēkšņi ir izdomājis, ka viņam vajag selekcionēt tādu rozi, kura aug bez īpašas aprūpes. Dārznieks savas rozes sāk vērot no malas, neglābj no sala. Gandrīz visas puķes iet bojā. Galu galā izaug roze, par kādu viņš sapņoja, bet prieks ir īss, jo šī roze sāk apdraudēt citas rozes, dārznieka māju un pat viņa paša dzīvību. Viņš ir izmisis, meklē palīdzību pie kaimiņiem, bet neviens netic, jo roze ir ļoti skaista, neviens nepalīdz, bet dārznieku ieliek trakonamā.