Ģimeniski dzejoļi

attēls no http://www.iwallfinder.com/happy-life/the-first-series-of-happy-family-life-27126

***
Vecmāmiņ, kā tur ir?

Tu māmiņai māmiņa esi,

Bet man vecmāmiņa.

Es māmiņai meitiņa esmu,

Bet tev- mazmeitiņa.

Es taču bagāta esmu-

Man divas māmiņas ir,

Un abas es ļoti mīlu.

Es taču bagāta esmu,

Mani divas māmiņas mīl.

(Z. Purvs)
***
Pārsteidz mūs ar jaunu ziņu
Un ar jaunu saturu:
Mazdēls māca vecmāmiņu
Apieties ar datoru.
Pirmās klases meistars zina
To, kas datne ir un fails.
Peli labāk nepieminēt -
Omītei no pelēm bail.
(A. Auziņš. Datoristi)

***
Vakar zvirbulim pazuda māsa.
Māsa tam bija pelēkā krāsā.
Māte tam bija pelēkā krāsā,
tēvs arī bija pelēkā krāsā.
Radi tam bija pelēkā krāsā,
un, kā radi, tēvs, māte un māsa,
zvirbulis pats bija pelēkā krāsā.

Ja tu pazīsti pelēko krāsu,
palīdzi zvirbulim sameklēt māsu.
(O. Vācietis. Zvirbulim pazuda māsa)
***

Paldies Tev, Debess Tētīt,

Par mīļiem vecākiem,

Par maizīti, kas galdā,

Par māsām, brālīšiem.

Par vecmāmiņu mīļo

Un vecotēti ar` -

Lai Tava mīlestība

Mūs visus, visus skar!

(A. Ziemele. Lūgšana)

***

Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas,
Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,
Bet katrs ķipars sākumā ir mazs
Un lūdz lai tavas rokas viņu aijā.
Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,
Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,
Lūdz: - vecmāt, nes! - un viņam tas nekas,
Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.
Tā bērnu mūžs ir māšu rokām lemts
No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei,
Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas ņemts,
Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.
Bij arī viņai diena, sauca: - rūgts!
Bij arī viņai rožu ziedi saldi,
Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,
Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.
Kad šodien viesi atkal durvis ver,
Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām,
Mums tomēr viena glāze jāiedzer
Par mātes, katram savas mātes kāzām.

(I. Ziedonis)
***
Vecmāmiņa?
Vecmāmiņa ir kā īkšķis.
Mēs nevaram uzlikt galdā šķīvi,
ne nomazgāt traukus
bez īkšķa. [..]
Arī vectētiņš ir īkšķis.
Kur tu, puika, kāpsi bez īkšķa?
Ko tu, puika, darīsi ar cirvi – bez īkšķa?
Kā tu, puika, pigu parādīsi? 

(I. Ziedonis)

***

Mātes rokās
mātes siltums.
Acīs gaišs,
mīļš starojums.
Mātes sirdī
mātes mīļums,
Dvēselē -
tās atspīdums.
Mātes sejā
mātes maigums.
Lūpās -
vārdu pieskāriens.
Mātes rūpes,
viņas lepnums -
Bērniem dots savs pavediens.

(V. Kokle - Līviņa)
***
Mammīt, es Tavs pūpolīts,
Tu mana pienenīte.
Skrienu es kā kamolīts,
Tu līdz kā adatiņa!

Mammīte - bitīte, es Tava puķīte!
Mammīte - bitīte, es Tava puķīte!
Mammīte labiņa - Tu mīļa man!

Rītos Tu man saulīte, 
Es naktīs zvaigznīte,
Jo bieži Tevi saucu
Un Tavu miegu jaucu.

Ir naktis garas, tumšas
Bez Tevis - tukšas, skumjas
Pie Tevis maigi kļaujos
Un beidzot miegam ļaujos.
(A. Leine. Mammīte - bitīte)
***
Mīļo, mīļo māmiņ,
Es apsveikšu Tevi,
Skanīgu dziesmiņu
Dziedāšu Tev!

Mīļo, mīļo māmiņ, 
Es pārsteigšu Tevi -
Smaržīgas puķītes 
Dāvāšu Tev!

Mīļo, mīļo māmiņ,
Es mīlēšu Tevi -
Sirsniņā, darbiņos
Klausīšu Tev!
("Knīpas un knauķi" dziesma "Mīļo māmiņ!")       
***
Māmiņa mīļā, apsveicu tevi
Māmiņas dienā ar bučiņu siltu.
Māmiņa mīļā, pieglaust tev sevi
Gribu ik dienu, un nepievilt.
(S. Bērziņa. Māmiņai)

***

Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.

Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu aizvienam silti spīdi.

Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas, vai kādi nieki.

Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi —
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.

(Rainis)

***

Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai Tu uzsmaidi, rokas pretī sniedz,
Ieklausies ko saka tā, visu vērā liec.
Uz Taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies.
Kad pirmais gadiņš aizritēs, tā vietā otrs stāsies!
***
Māmiņai tik skaista rota,
No īstām pērlēm gatavota!
Tik balta! Tik gluda spīd tā
Mammai kaklā vakarā!
Skaista kā rasas pilieni,
Tā mani ārā vilina,
Līdzi mammai uz teātri...
- Vai drīkst uz vakara izrādi?
- Mīļā, tev bučiņu došu,
Apskaušu tevi, samīļošu...
Pagaidām izrādes citas,
Ik nakti tev rādās bez mitas!
(S. Bērziņa. Ne šovakar)

***

Laikam stārķis kļūdījās,
Kaut kas viņam misējās.
Lidotājs bij cerēts, gaidīts,
Atskrien meitēns mīļš un smaidīgs!

***

Mamma saka – ak tu viens!
Vai es vainīgs, ka es viens?
Vairāk nekā ūdenskrāsas
gribētu es mazu māsu.
Vairāk nekā košļenes
mazu brāli gribu es.
Mamma saka – ak tu viens!
Vai es vainīgs, ka es viens?
(M. Zālīte)
***
Mazs cilvēks šodien iziet dzīvē, māt,
Un redzi – ļaudis skatās, ļaudis gaida,
Cik tīru spēsi viņu nosargāt,
Cik spēsi dot no sava mīļā smaida.
Mazs cilvēciņš iet šodien dzīvē, tēt,
Viņš nezin rūpju, nepazīst vēl naida.
Tev vajag viņā spēku iepotēt,
Lai dzīvē viņu nemētā kā skaidu.
(I. Ziedonis)
***
Vectēvs esot bijis mazs,
Klausījies pat pasakas
Un pa āru skrējis bass...

Tur jau kaķim jāsmejas!

Pastāstīju kaķim to.
Šis neko.

Aizdomas man tomēr bija,
Ka viņš drusku pasmaidīja.
(J. Osmanis. Jātic gribot negribot)
***
Kas ir labāks -
mamma? paps?
Abi labi -
paps ir labs,
abi labi -
mamma laba,
lielais brālis
un vēl ABBA,
visi labi,
kad ir abi,
gan es arī būšu
abs!
(Viks. Mazā brālīša ziņa)
***
Cik maksā laiva?
Tik un tik!
Cik maksā kuģis?
Tik un tik!
Cik maksā tilts šis?
Tik un tik!
Cik maksā Daugava?

...necik...
Cik maksā lidmašīna? 
Tik!
Cik maksā debesis?
...necik...
Cik maksā rudzi?
Tik un tik!
Cik maksā Tēvzeme?
...necik...
Cik maksā rīta rasa pļavā?
Cik maksā varavīksnes krāsas?
Cik maksā smaids, ko dāvā māsa?
Cik - tēva balss, cik - mātes glāsts?
Es domāju, tev skaidrs jau:
Visdārgākajam cenas nav!
(J. Baltvilks. Cik maksā visdārgākais?) 
***
Nenāk miedziņš! Nenāk miedziņš!
Satrūcis kā mazs, balts diedziņš.
Māmiņ, nāc un sadiedz to, 
Lai puisēns sapni nosapņo!
Māmiņai - ak, kā par spīti! -
Mēness diegu kamolīti
Nočiepis... Nav diedziņa
Nav puikam arī miedziņa.
(L. Briedis. Miega kamolītis)
***
Mamma bērnu slimnīcā
strādāja par mammu:

- Lūdzu, bērniņ, padzeries,
paēd ņammu-ņammu,
iedzer zāles, nečīksti!
Mamma dos tev buču, -
un nekas vairs nesāpēs!

Tagad mierīgs čuču.

Rīt pie manis Tētis nāks,
strādās viņš par tēti,
visi Baiļu Bubuļi
tad būs uzvarēti.
Tētis viņus uzzīmēs,
sauks par Resniem Spokiem,
kļūšu mazliet veselāks
es ar Tēta jokiem.
(I. Zandere. Tētis, Mamma slimnīcā)
***
Nebaidies, tēt, es iziešu ārā,
Man tur viena žubīte šūpojas zarā.

Nebaidies, tēt, man jāredz kā spāre
Aizlaižas sanošām smilgām pāri.

Nebaidies, tēt, es nebūšu ilgi,
Brīdi paklausīšos, kā vējā san smilgas.

Un tad līdz ozolam jāaizsteidzas pa rasu
Un pilna cepure zīļu jāsalasa.

Nebaidies, tēt, es skrienu jau atpakaļ,
Vēl tikai pajautāšu dzenim,
Ko šis līkajā priedē tik sirdīgi kaļ.

Nebaidies, tēt, tu jau redzi pa logu,
Tepat vien esmu, tev māju ar roku.

Kāpēc tu , žubīt, ap mani lidinies, kliedz,
Vai tik bērniņš no ligzdas nav izvēlies?

Kur tu paliksi, žubīt?
Pāri ceļam
Vakara migla kā pelēki kamoli veļas.

Tepat es esmu, dzirdi, nebaidies, tēt!
Man manai žubītei jāpaspēj palīdzēt!
(P. Brūveris. Nebaidies, tēt!)
***
Varu braukt ar ragutiņām
Vai ar trīsriteni dragāt,
Bet visdrošāk tikt uz priekšu
Tētim kukuragā.

Citi noskatās un brīnās:
- Tik liels puika! Kā nav kauna?
Atbild tētis: - Man daudz grūtāk

Bez šīs pičupaunas.
(A. Auziņš. Kukuragā)
***
Ar Rūdi no dārziņa ejot mājās, 
Tētis pa ceļam aizdomājās.

Ļāva par pūķi tam pārvērst šallīti,
Laida caur trīspadsmit peļķēm čalīti.

Ļāva par gliemezi pārvērst cimdu.
(Drīz jau būt pārvērtis veselu simtu.)

"Dievs mans liecinieks!" dievojās svēti,
Mājās pārnākot, apjucis tētis.

"Tam, kura dēliņš ir Kļūdu Rūdis,
Dzīvot bez kļūdām ir ļoti grūti."
(M. Cielēna. Tētis)
***
Kā saka sunītis?
- Vau, vau!
Kā saka kaķītis?
- Ņau, ņau!
Kā saka gailītis?
- Kikerigū!
Kā saka gotiņa?
- Mū-mū!

Un kā saka māmiņa?
- Ai, ai!
Un kā saka vecmāmiņa?
- Pai, pai!
Un kā saka vectētiņš?
- Budibudu!
Un kā saka tētiņš?
- Nu, nu!
(J. Osmanis. Sakāmie)
***
Es gribu darīt,
bet vai tad man ļauj?
Kā ņemu nazi,
tā mamma bļauj;
kā ņemu cirvi,
tā tētis kliedz;
kā ņemu zāģi,
tā māsa spiedz.
Kā sāku ko darīt,
tā visi brēc:
- Tas puika patiešām
ir aptaurēts! -

Pēc tādas brēkas
var noticēt lēti,
ka tie kas ko dara,
ir aptaurēti.
Es balsoju pretī
pret aplamo saukli,
jo iznāk, ka mūžam
man vajadzēs aukli.

Tāds sauklis ir ļaunāks
par šķebīgu dziru,
tāds sauklis ir vērsts
pret strādnieku šķiru.
(L. Vāczemnieks. Aplams sauklis)
***
Melu zemē Melānijā
Meliem īsas kājas.
Melu zemē Melānijā
Melos sarunājas.

Meita mammu piemānīja,
Mamma tēti arī,
Vecmāmiņa vectētiņu
Melot iemācīja.
(V. Pavlovskis. Dziesmiņa par meliem)
***
Kā sīpoli virtenē
Cits pie cita -
Tā pie tēta mamma,
Tā pie mammas Vita,

Tā pie tētiem citiem
Arī mammas citas,
Tā pie mammās citām
Arī citas Vitas,

Tā pie citām Vitām
Aijas, Jāņi, Ritas...

Kā sīpoli virtenē
Cieši sienas -
Tā viņi visi
Ap koku vienu.
(M. Rungulis. Tauta)
***
Mamma ir lauva, un kaķis tai klausa
Jo patiesībā ir tīģeris
Meita ir puma
Es esmu koala
Ko ņem gultā pa nakti
Ar visu eikaliptu
Mūsu mežs ir nereāls
Viņa dzīvo Āfrikā, es - Austrālijā
Meita - Amerikā, kaķis - uz koferiem
Sanāk, ka tas ir zooloģiskais dārzs
Lai gan dzīvojam pie Botāniskā
(E. Aivars. Man ir sava meža avīze kā Vitālijam Bianki)
***
- Vectētiņ, tu man vismīļākais!
- Kamdēļ, mazdēliņ?
- Nu, tamdēļ, vectētiņ, -
Ka tu man roku dod.
Un medaļas ļauj aplūkot.
Tu stāsti man par karu,
Un es zem bārdas slēpties varu.
Tu mani bieži cieši skauj
Un, ko vien gribu, darīt ļauj...
- Vai tas ir labi, mazdēliņ?
- Jā, vectētiņ!
Es citiem esmu stiķu niķu maiss,
Tev -
Kā tu man -
Vismīļākais.
(J. Osmanis. Vismīļākais)
***
Pirmo reizi mājās
Viens kad paliku
Pirmo reizi griezu
Telefona ripu

Zvanīju stārķim
Uz kāpostu lauku
Lai mudīgi atnes
Man māsiņu mazu

Tur viņas guļot
Starp kāpostu lapām
Mazas un baltas
Ar ačelēm platām

Ja nepaspēj laikā
Piezvanīt stārķim
Tad māsiņas pārvēršas
Tauriņos baltos
(A. Terzens. Pēdējā iespēja)
***
Apmēram pirms diviem gadiem,
Neprasot ne man, ne radiem.

Siltā jaukā maija dienā
Stārķis atlidoja ciemā.

Atnesis man mazu māsu,
Kā tad es vairs viņu rāšu?

Būs man, ar ko spēlēties.
Ko vēl es varu vēlēties?

Nu, vienīgi, lai neplēš matus,
Un klausa visam, ko es saku!

Tās dienas šķiet mums tīri labas,
Kad esam draudzīgas mēs abas!
(S. P. Baltā. Māsas)
***
Maza raganiņa
konfektes uz
galda kā
gotiņas pļavā
gana.

Man arī
ļoti, ļoti
patīk
konfekšu gotiņas.

Lecu no
gultas augšā aši un
tūdaļ jožu
palīdzēt mazajai
raganiņai -
māšelei savai -
konfektes ganīt...
(A. Neibarts. Konfektes) 
***
Skropstu gultiņā piedzima asara,
Mazā sirsniņa gauži sāp,
Sāpīte, sāpīte, nedari pāri,
Bēdu kamoliņš kaklā man kāpj...

Tēti, nedari māmiņai pāri,
Māmiņ, tētim ar sirsniņa sāp,
Mīļie - aizdzeniet strīdus projām,
Bēdu kamoliņš kaklā man kāpj...
(V. Pavlovskis. Dziesmiņa par asaru)
***
Aiztaisi, aiztaisi logu
ciet, tēti,
nakts nāk pa logu
iekšā.
Sumpurņi, raganas,
karaļi, bendes -
lai viņi paliek tur, 
naktī, -
man ir tik silti 
un gaiši ar tevi.
Aiztaisi, aiztaisi logu
ciet, tēti,
tumsa lai nezogas
iekšā.
(V. Rūmnieks)
***
Tētis atnāca vēlu.
Tu gulēji mammai blakus.
Lokomotīve pie sienas
vilka tikšķus kā vagoniņus.

Vējš laukā radio grieza,
bet atrada šņākoņu vien.
Un viena lidmašīna
kā knupis bij debesīm mutē.

Māmiņa miegā
gaida par visiem skaistāk,
un dēla galviņa blakus -
kā punkts šīs dienas gaitām.
(V. Medenis. Glāsts)
***
Krišs visas pasaules uzbūvi,
Ko pētījis grāmatas lapā,
Grib tūlīt Annelei izskaidrot
Ar vienkāršu piemēru dabā:

"Ja mammīte visulaik stāvētu
Te tālāk, pa gabaliņu,
Tu, Viesturs un es būtu planētas,
Kas mūžam riņķo ap viņu."

Bet Anna sauc: "Pasaule nesanāk,
Ja mamma - pa gabaliņu!
Tu nebūsi pareizi sapratis.
Kā tad mēs apkampsim viņu?!"
(M. Cielēna. Pasaules uzbūve)  
***
***
Cik daudz man radu pasaulē,
Cik liela mana dzimta.
Mīt pogu kārbā podziņas,
Vismaz pusotra simta.
Un salocīta atvilktnē
Guļ vecā balles kleita.
Es esmu gabaliņš no tās
Gandrīz kā pašas meita.
No vectētiņa kamola,
Man tika brūnie mati.
Es visiem radiem līdzīga,
Bet lelle - viena pati.
Un viena radiniece man
Par visiem vairāk tuva.
Nu, protams, tava māmiņa,
Jo viņa mani šuva.
(I. Zandere. Lelles raduraksti)       
***
Vai jūs zināt, vai jūs zināt,
Ko tā mūsu māmiņ' dar'?
Putru vāra, putru vāra,
To tā mūsu māmiņ' dar'.

Vai jūs zināt, vai jūs zināt,
Ko tas mūsu tētis dar'?
Avīzi lasa, avīzi lasa,
To tas mūsu tētis dar'.

Vai jūs zināt, vai jūs zināt,
Ko tā mūsu māsiņ' dar'?
Lelli šūpo, lelli šūpo,
To tā mūsu māsiņ' dar'.

Vai jūs zināt, vai jūs zināt,
Ko tas vectētiņš nu dar'?
Malku skalda, malku skalda,
To tas vectētiņš nu dar'.

Vai jūs zināt, vai jūs zināt,
Ko tā vecmāmiņa dar'?
Zeķi ada, zeķi ada,
To tā vecmāmiņa dar'.
(Latviešu tautas rotaļdziesma)
***
Vecmāmiņas brilles blakus albūmam,
Gardās piparkūkas traukā cienastam,
Liepu ziedu tēja lieta tasītēs,
Vecmāmiņa raugās,kā šurp nākam mēs.

Visa viņas dzīve tā kā grāmata,
Malkai sprakšķot krāsnī, lapas pāršķirstam,
Albūmu jau kuru reizi pārskatām
Un ar katru dienu atmiņas nāk klāt.

Liepu ziedu tēja, piparkūku grozs,
Vienmēr būs tai mājās cienastam ko dot,
Mūsu vecmāmiņai ir par viesiem prieks,
Ja ar draugiem nākam,katram tasi sniedz.
***
Citiem bērniem vecmāmuļas
Vēl pat skolā iet.
Manējā pie siltas uguns
Vērpj un dziesmas dzied.
Citiem bērniem vecmāmuļas
Grib ar slēpēm skriet.
Manējā tepat pa māju
Dzijas tinot dzied.
Citiem bērniem vecmāmuļas
Nopūšas mazliet,
Manējā pat cimdus adot
Tikai dzied un dzied.
Kamēr manai vecmāmuļai
Dziesmu nepietrūks
Tikmēr ņirbēs viņas pirksti
Tikmēr ratiņš rūks.

Kamēr tādas vecmāmuļas

Visus sildīs mūs,

Tikmēr arī dzimtai zemei

Ziemas siltas būs.

(? L. Vāczemnieks. Manai vecmāmuļai)

***

Mazliet bērnišķīgai kļūt,

Basām kājām pa pļavu skriet.
Gribas kā senāk vēl
Bērnu dienu zemē būt,
Sapņu kurpēs pār smiltīm iet.
Kam tu raugies tā, vecomāt,
Ātriem putniem mūžs ātri skrien,
Kam tu baidies tā, vecomāt,
Balti vēji vien putnus sien.
Gribas kā senāk vēl
Ilgu šūpulī man snaust,
Tavā dziesmā bez rūpēm vīt.
Gribas kā senāk vēl Tev pie krūtīm galvu glaust,
Sapņu zirgos līdz zvaigznēm tikt.

***

Vecmāmiņ, vecmāmiņ, rūpju tev daudz,vienmēr kāds tevi vien meklē un sauc.
Vecmāmiņ, izvāri gardumu mums,
Vecmāmiņ, pastāsti pasaku mums.

Vecmāmiņ,, atpūties mums tevis žēl,
Tā jau pat naktī tu strādāsi vēl.
Pasēdi vecmāmiņ, tagad tev mēs,
Dziedāsim dziesmiņu , cik katrs spēs.

***
Ak, mīļās, labās vecmāmiņas,
Kaut laika dzirnas visu maļ,
Ar mazbērniem, tā allaž bijis,
Nāk jaunība jums atpakaļ,
Ar mazmazbērniem bērnu dienas,
Bet šūpulis, kad jauns tiek kārts,
No māmulītes vārda šķirams
Nav arī vecmāmiņas vārds.
Tek mīļās, baltās vecmāmiņas
Arvien kā naskas cielaviņas.
Kas dzīve būtu gan bez jums?
Lai jūsu aizvējš, jūsu padoms
Vēl ilgi piederētu mums!
(K. Apškrūma)
***
Tā kā saule ābeļziedam
Esiet savam bērnam klāt,
Lai no jūsu mīlestības
Viņš var mūžu darināt!
(K. Apškrūma)
***
Ņemšu un uzzīmēšu

ļoti saulainu dienu:

saule, saule, saule -

mākonīša neviena!

Ņemšu un uzzīmēšu

ļoti priecīgu dienu:

omīte, omīte, omīte

atbrauksi ciemā!

Ņemšu un uzzīmēšu

ļoti laimīgu dienu:

omītei grozā mazs kaķēns

kāri, kāri lok pienu!

(M. Laukmane. Zīmējums)

***

Gluži kā sniedziņš, kas zemu krīt.
Tu esi tik gaiša un maiga.
Vecmāmiņ, mīļā, tev saku labrīt,
Un pieglaužu vaigu pie vaiga.
***
Vēl mīļākas, par pasakām
Vakars ko stāsta
Ir vecmāmiņas rokas,
Kas galvu man glāsta.
***
Man krūtīs maza sirsniņa
Tā dziļi, dziļi apslēpta
Tuk, tuk tur sit mazs pulkstenīts
Es vecmāmiņas mīlulīts.
***
Māmiņ, kad tu esi darbā
Un kad tu man zvani,
Tad es ļoti, ļoti gribu,
Lai tu būtu ar mani.

Mēs ietu abi uz jūru,
Mēs ar riteni brauktu,
Tu mani uzmudinātu,
Es - panākt mani sauktu.

Mēs pļavā lasītu pīpenes,
Vēlāk tās vainagā pītu...
Tā visu garo dienu
Mēs kopā pavadītu.

Tu mani kļautu sev klāt,
Man matus sabužinātu.
Es neteiktu it neko,
Tikai kļautos tev klātu...

Māmiņ, nu piezvani man,
Iedomājies, ka es blakus.
Vai dzirdi, vai dzirdi to,
Ko es tev šai brīdī saku?
(J. Osmanis. Māmiņu gaidot. Viesturam)
***
No darba māmiņa pārnāks drīz,
Es viņu tik ļoti gaidu!
Kas māmiņu istabā ielaidīs,
Kas viņu saņems ar smaidu?
Kas māmiņai atnest krēslu steigs,
Kas viņai mīļus vārdus teiks?
Acīs mirdz priecīgas dzirkstītes:
- Es, es!
(J. Osmanis. Māmiņu gaidot. Lienītei)
***
- Mamm, Kristers ielīda būdā,
Ne rej, ne asti kuļ...
Laikam jau guļ.
Un, re, Minka, kas apkārt trinās,
Miedz acis ciet, saritinās.
Opītis avīzi noliek malā,
Arī viņam diena ir galā...
- Un tagad klusu! -
Arī tev laiks uz dusu.
(J. Osmanis. Uz dusu!)
***

Zēns, kopš sācis garāks stiepties,
Nebeidz dīdīties un tiepties.
Viens pats dzīvodams pa māju,
Dzen prom katru auklētāju.
Negrib būt par "acuraugu",
Grib sev kaut vai vienu draugu.
Māmiņa, to dzirdot, rājas:
"Nav nemaz vairs miera mājās!"
Tētis skaisties nenostājas -
Puika sit pret grīdu kājas.
Vecmāmiņa nemīl viņu -
Negrib stāstīt pasaciņu,
Vectētiņš liek rātni ēst,
Neļauj grāmatiņu plēst...

Rit pār vaigiem lāse sūra.
Ka tik nav jau temperatūra!

Atsaukts tiek uz māju ārsts.
Parakstīts tiek... bērnudārzs.
Bērnudārzā daudz būs draugu,
Izārstēs tie "acuraugu".
(J. Osmanis. Brīnumzāles)
***

Tēti, tēti, paskaties, māmiņai vaigi zied!

Tēti, tēti, paskaties, māmiņai acis zied!
Tēti, tēti, paskaties, māmiņai rokas zied!
Tēti, tēti, ļoti gribu, lai māmiņa vienmēr zied!
***
tētis ar zemeņu pilnu smilgu
tētis ar ķērpju bārdu
tētis kas kūleņiem laižas no kalna
tētis - visjautrākais vārds

tētis - ja abi ar dēlu aug
tētis - ja nedrīkst melot
tētis - ja spēku iemācīt grib
tētis - visgrūtākā spēle
(I. Zandere. Tētis)
***
es nāku pie tēta rokas
vēl notālēm zvani skan
un skatos cik lielas un augstas
ir debesis pāri man

Ziemsvētku egles zaros
mans tētis svecītes dedz
un top tik gaiši ka zinu -
arī mani debesis redz
(I. Zandere. Debesis)
***

Māmulīt, teic man, pasaki lūdzu,

Kam man actiņas dotas?

Lai ik rītu, saulītei lecot,

Tu māmiņu uzlūkotu.

Māmulīt, teic man, pasaki lūdzu,

Kam man rociņas dotas?

Lai darbiņu darītu, māsiņu auklētu

Un māmiņu apmīļotu.

Māmulīt, teic man, pasaki lūdzu,

Kam man mutīte dota?

Lai maizīti ēstu, dziesmiņu dziedātu,

Ar māmiņu parunātu.

Māmulīt, teic man, pasaki lūdzu,

Kam man sirsniņa dota?

Lai it visus, kam sirsniņa sāp,

Tu, bērniņ mans, pažēlotu.

***

Silti putni, silti pūpoli, siltas bites,

Bet ezers – ezers ir vēss.

Mājai ir siltas sienas un grīdas,

Siltas pelītes pagrīdēs,

Siltas gultas, siltas grāmatas,

Siltas lampas,

Bet pagrabs – pagrabs ir vēss.

Un tikai mammai, vienīgi mammai

Viss it viss ir silts:

Silti mati, siltas ausis, siltas acis, siltas rokas,

Pat gredzentiņš pirkstā – silts!

***

Kluss starojums no mātes. Klusums tīrs. Te neejiet, te – viņa ziedējusi.
Te nelāčojiet – ābeļziedos viss,
 
un lakatiņš, ko viņa atstājusi
kā lūgšanu par mani, Visiem mums,
lai drošāki, lai stiprāki mēs justos.
Ir mātes vārdā dīvains noslēpums.
 
Vēl pieauguši, naktīs saucam: māmiņ!”
(A. Rancāne.)
***
Dziedi māmiņ "Aijā žūžū",
Visu mūžu Tavs es būšu!
Lāča bērns, kam ogas lasīs,
Lāča bērns, kas medu prasīs!
***
Cik nevēlami bērni aug!
Vai arī mēs tā augam?
Vel nav ne gadiņš pagājis,
No ratiņiem kāpj laukā.

Vēl tīktos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.

Un it nekas nav atgriežams,
Viss rit un rit uz priekšu,
Māt,paskaties-tavs mazulis
Jau smeļ ar pilnu riekšu.  
***
Kaķpēdiņai māsiņa - kaķīte,
Suņuburkšķim brālītis - suns,
Saulespuķei māmiņa - saulīte,
To var saprast ikviens no mums.

Puķuzirnim tētis ir zirnis,
Bet kā manam tētim ir vārds?
Vai to kādreiz pasacīs kāds?
Vai mans tētis ir puķe vai stāds?!

Saulīte spīd uz saulespuķēm,
Puķuzirņiem jau pākstis briest.
Sunīši kaķīšiem pakaļ skrien, -
Tik nezinu tētiņa vārdu arvien...
(V. Pavlovskis. Dziesmiņa par vārdu)  
***
Vai cālis cālim ir brālis?
Varbūt, jā, varbūt, nē...
Vai kālis kālim ir brālis?
Varbūt, jā, varbūt, nē...
Vai pālis pālim ir brālis?
Varbūt, jā, varbūt, nē...
Vai bālais bālajam brālis?
Varbūt, jā, varbūt, nē...
Vai brālis brālim ir brālis?
Jā, un aug vienā ģimenē!
(S. Bērziņa. Brāļošanās)
***
Mums ar brāli
kolosāli
patīk sālīt sāli.

Mēs ar brāli
kolosāli
iesālījām Tāli.

Mums ar brāli
kolosāli
Tālis zveļ ar vāli.

Mēs ar brāli
kolosāli
tagad esam bāli.
(L. Vāczemnieks. Kolosāli)
***
man brāļi ir divi -
viens skolā iet
otrs pie istabas loga zied

man brāļi ir divi -
viens bumbu sper
otrs ar saknēm ūdeni dzer

man brāļi ir divi -
viens konfektes nes
otrs man atnes kamenes

man brāļi ir divi
jūs varat skaust -
abi kopā iet bekas lauzt
(I. Zandere. pēterītis un  miķelītis)
***
ja lācis es būtu
tad gulētu migā
un sūkātu medainu knupi
ja līdaka būtu
tad slīdētu klusi
zem ledus pa snaudošo upi
ja puika es būtu
tad skrietu pie loga
un gaidītu Ziemsvētku veci
ja tētis es būtu
tad iekārtu eglei
pašā galotnē brīnumsveci

ja mamma es būtu?
darītu to
ko labāk par visiem protu -
katru no jums pie eglītes
es šovakar nobučotu
(I. Zandere. Mammas Ziemsvētku dzejolis)
***

Te ir mana māja,
te ir mana mamma.
Viņa staigā, pie sevis
dungodama.

Te ir mana māja.
Te ir mans tētis.
Viņš vakaros ilgi
debesi pētī.

Te ir mana māja,
mans brālis un māsa,
mana spēle un lelle,
un mana pasaka.

Te nav vien gulēt,
te nav vien ēst.
Te ir mana ģeogrāfija,
te ir mana vēsture.

(M. Čaklais. Māja)
***
Pietiks lūrēt ekrānos,
Jādodas ir zaļumos!
Tētis, mamma, abi brāļi
Brauc uz laukiem, kur ir cāļi.

Omei priekā ataust vaigs -
Skat, kā pagājis ir laiks!
Lielais brālis skolā ies,
Mazais staigā jau, ka prieks.

Ome neļauj sēdēt dīkā -
Kamēr mamma dārzā līkņā, 
Tētis labo veco šķūni,
Bērniem jānolasa krūmi.

Laukos nevar tēlot spoku -
Vajag pulka čaklu roku!
Paspēt vistām graudus kaisīt,
Izkaltušo dārzu laistīt!

Lielais brālis iet uz aku,
Mazais brālis tipu, tapu
Līdzi iet un soļus skaita -
Abiem līdzīga ir gaita.

Dienas laukos paiet ātri,
Aizmirsušies viedekrāni.
"Eko..." mamma nočukst klusi,
Dodoties uz Rīgas pusi.
(Z. Brūvere. Vasara laukos)

***

Melni mākoņi staigā,
nakts vēl tik baiga, tik baiga...
Pamodies agruma svaigumā,
dzirdi: tuk-tuk-tuk.

Tuk-tuk, mammu,
un tuk-tuk, tētuk.
Asaracīte
logu pētī.

Tuk-tuk, brāļuk,
un tuk-tuk, māsiņ.
Tā esmu es -
rīta lāsīte.

(M. Čaklais. Pirms visi pamostas)
***
Katram mazam vīriņam
Jākļūst ir par lielu vīru
Aiju aijā čuči nu
Došu tev es bučiņu.
(P. Brūveris. Šūpuļdziesma)