Normana pasaule 4. Dažreiz jāuzlādē baterijas

Man ne visai patika iepriekšējā daļa. Mana mamma izlasīja šo grāmatu un teica, ka viņai patika. Beidzot arī es paņēmu šo grāmatu un ātri izlasīju. Tiešām šī daļa bija interesantāka nekā iepriekšējā.
Ir vienalga, ar kuru kāju Normis izkāpj no gultas, katru dienu notiek kas tāds, ko viņš negribētu piedzīvot. Pazīstu sajūtu, ka citiem ir lietas, kuras gribu, bet man nav. Man arī īpaši neveicas ar naudas krāšanu. Tik nelaipnas būtnes, kā kioska darbiniece, palīgus var tikai aizbiedēt. Normim un mammai ir savi noslēpumi. Uzjautrināja, ka "strīdēties ar mammu būtu tikpat bezjēdzīgi, cik pievienot radiopārraidēm subtitrus". Un atkal, par laimi, Normim ir vectēvs, kurš zina, kā mazdēlu iepriecināt.
Es šo grāmatu iesaku izlasīt visiem, kuri grib sev dārgas lietas.

Pamatskola. Mans brālis ir briesmīgi liels melis

Grāmatu izlasīju ātri. Šķita interesanta, tikai vēlāk aizdomājos, ka tā ir tā kā meiteņu grāmata. Sākumā Džordžija daudz sūdzas. Uzskatu, ka jādzīvo tagadnē, ne jāatceras visu laiku, ko brālis agrāk darījis, teicis. Vēlāk jutu viņai līdzi, jo Hillas pamatskolā pat skolotāji Džordžiju ienīda, domāja, ka viņa ir tāda pati, kā Reifs. Meitenei skolā nebija draugu. Džordžija iedomājas, ka ir mīļa un laipna, bet viņa sāpināja Rondu. Atklājas, ka Reifam ir bijis dvīņu brālis, bet viņa vairs nav un Džordžija ir adoptēta. Šādu pavērsienu es negaidīju. Pie Reifa sliktās uzvedības vainojama mamma, jo viņa visu savu uzmanību velta Džordžijai.
Iesaku šo grāmatu izlasīt pusaudžiem, kuri mācās pamatskolā.

Hesterhillas noslēpums

Viegli un ātri izlasāma grāmata. Interesanta, kādam biedējoša. Man bail nebija, jo līdzīgus stāstus esmu lasījis, neticu spokiem.
Stāsts ir par brāli un māsu - dvīņiem, kuriem nesen palika 12 gadi. Viņu vecākiem vairs nav tik labas attiecības. Vecāki bieži strīdas, nav viņiem bijis laiks domāts, ko darīt vasarā, tāpēc tēvs izdomā, lai bērni brauc pie vecā tēvoča. Eliots ir gejs un daudzus gadus dzīvo ar Kārlu. Hestera nams ticis pie garāka nosaukuma, jo Eliots ļoti daudz laika pavadījis Anglijā, kur bieži pievieno "hill".Hestera nams atrodas kalnā, tāpēc tam "hill" ir piemērots.
Spociskie notikumi sākās, pirms Mega un Franks sagaidīja tēvoci. Kad Mega saņem sainīti, tur ir atslēga. Māsa un brālis to izmēģina, bet ar šo atslēgu nevar atslēgt nevienas durvis. Tad viņi saņem zīmi, ka jādodas uz pagrabu. Tēvoča darbnīcā atrodas lūka uz to. Pa pazemes tuneli Mega, Franks un Lilija, kura ir Helgas meita, nonāk Hesterhillā nr. 2 - mājā, kāda tā bija pirms 100 gadiem.
Izrādijās, ka Eliots un Kārls nemaz paši nezināja, kas aiz lūkas ir. Kad bērnu misija beidzās, lūka bija sarūsējusi, atslēga pazudusi, tēvoči neticēja, ka bērni tur ir patiešam bijuši.
Visi aprakstītie notikumi ir nereāli, jo cilvēki vēl nespēj ceļot laikā.
Iesaku grāmatu tiem, kam patīk stāsti ar baidīšanos.

Normana pasaule 3. Iespējama gāzes eksplozija

Man nācās nedaudz sevi piespiest, lai šo grāmatu izlasītu. Vispār galvenais varonis Normis varētu būt es, jo mana mamma bieži runā kā viņa tēvs: satraucas par telefonu, kurš lādējas visu nakti vai televizoru, kuru neviens neskatās. Šaubos, ka pieaugušie uztraucas par globālo sasilšanu, drīzāk viņi domā par lielajiem rēķiniem. Foršāk ir dzīvot brīvi, neierobežojot sevi. Visdīvainākā taupīšana bija Normana ģimenes tualetē. Viņa tēvs uzskatīja, ka jāizdomā, kad vajag un kad nevajag noskalot. Bija pretīgi iedomāties, ka suns padzeras no poda un nolaiza Normim seju.
Normim nav īsti ar ko parunāties, jo brāļi mazi, bet draugs Maikijs kaitinoši daudz runā par hormoniem. Vienīgais cilvēks, ar ko viņš normāli var parunāties, ir vectēvs. Normim nepatīk ne dzīvnieki, ne lielveikali, ne meitenes. Mani kaitināja, ka viņš bieži nesaprot vienkāršas lietas un uzdod muļķīgus jautājumus. Ja lasāmā izvēli pielīdzinātu cīņai starp diviem zēniem, tad Normans zaudētu Aleksam Raideram. Es ieteiktu šo grāmatu lasīt bērniem, kuri ir jaunāki par mani.

"Tiešajā tēmējumā"

Pagājušā gada stafetē izlasīju pirmo grāmatu par Aleksu Raideru "Pērkondārds". Tā man ļoti patika. Šogad izlasīju "Tiešā tēmējumā", kas ir otrā grāmata par šo pusaudzi.
Grāmatas sākumā teikts, ka autora mērķis bija rakstīt ticamu stāstu, tāpēc viņš daudz pētījis dažādas nianses un iesaistījis savu dēlu dažādās nodarbēs.
"Tiešajā tēmējumā" Alekss veic kārtējo uzdevumu, kurš ir grūtāks nekā pirmais. Viņš turpina kavēt skolu un ar nepatiku melo draugiem un skolotājiem, ka slimojis, gulējis, lasījis un slaistījies pa māju. Gan Alekss pats, gan Džonsas kundze ievēro, kā viņš izmainās pēc katra uzdevuma. Alekss bija tik tuvu nāvei, ka vairs negrib spiegot nekad mūžā, tomēr Blants domā, ka Alekss atgriezīsies.
Nebiju gadiījis tādas beigas. Autors atstāj neziņā, ar kuru Aleksu tiksimies nākamajā grāmatā.
Iesaku šo grāmatu izlasīt pusaudžiem, kam patīk spriedze.

"Laižamies!"

Stafeti gribēju sākt ar grāmatu, kura man varētu patikt. Esmu izlasījis astoņas "Grega dienasgrāmatas". Tās man patika, tāpēc izvēlējos "Laižamies!" Arī šī daļa mani nepievīla, jo bija tikpat interesanti uzrakstīta.
Šoreiz Gregs ar ģimeni dodas uz kūrortu, lai nebūtu jāsvin Ziemassvētki. Tas notiek pēkšņi. Es negribētu būt Grega vietā, jo man patīk Ziemassvētki, es tos nevēlētos sagaidīt tur, kur vasara. Es domāju, ka Grega vecāki gribēja atpūsties no bērniem, jo viņi zināja, kūrortā Gregam un Rodrikam piedāvās nodarbības, Maniju varēs atstāt mazuļu istabā, bet tā nebūtu "Grega dienasgrāmata", ja tā notiktu. Heflijiem visur gāja greizi. Viņi aizmirsa Ziemassvētkus. Mamma plānoja, kur uzņemt fotogrāfiju, ko sūtīt mājās palicējiem. Grega un ģimenes piedzīvojumus neatstāstīšu, lai citi paši gribētu izlasīt šo grāmatu, bet notikumi bija tādi, ka Gregs atpakaļlidojumā vairs nejuta gaisa bedres un Hefliji nekad netiks ielaisti tajā kūrortā.
Domāju, ka "Laižamies!" patiktu arī pieaugušajiem. Es to ieteicu mammai un viņa izlasīja. Noteikti patiktu arī manam opim, jo viņš agrāk lasīja daudz grāmatas par piedzīvojumiem.

Latviešu šausmu stāsti

Šo grāmatu šajā stafetē lasīju pēdējo, bet izlasīju tikai pusi, jo tā mani garlaikoja. Īsti nesapratu tās šausmas latviešu gaumē. Man nepatika neviens no Aleksandra Grīna stāstiem, bet patika Jāņa Ezeriņa "Joču pirts" un Vladimira Kaijaka "Visu rožu roze". "Joču pirtī" ir stāstīts par Ilzi, kura kacina visus puišus, taču viņai patīk precēts vīrietis, no kura viņai vēlāk piedzimst bērns. Ilze šo bērnu mīl tā kā par daudz, tomēr beigās sanāk, ka viņa viņu nogalina. "Visu rožu roze" ir stāsts par čaklu dārznieku. Viņš pēkšņi ir izdomājis, ka viņam vajag selekcionēt tādu rozi, kura aug bez īpašas aprūpes. Dārznieks savas rozes sāk vērot no malas, neglābj no sala. Gandrīz visas puķes iet bojā. Galu galā izaug roze, par kādu viņš sapņoja, bet prieks ir īss, jo šī roze sāk apdraudēt citas rozes, dārznieka māju un pat viņa paša dzīvību. Viņš ir izmisis, meklē palīdzību pie kaimiņiem, bet neviens netic, jo roze ir ļoti skaista, neviens nepalīdz, bet dārznieku ieliek trakonamā.

Čārlijs, malā stāvētājs

2017. gada 15. jūlijā

Mīļais draugs!

Es tev rakstu tādēļ, ka nesen pabeidzu lasīt šo jauko grāmatu. Man ir tikpat gadu, cik šī bestsellera galvenajam varonim Čārlijam. Es pirmo reizi lasīju grāmatu vēstuļu formā, bet īpaši to neuztvēru. Visskumīgākās epizodes bija par Helēnas tanti. Visjautrākās ainas bija par Čārlija braukšanu cauri tunelim ar draugiem.
Es ieteiktu šo grāmatu izlasīt tiem pusaudžiem, kuriem ir sācies randiņu laiks un kuru kompānijās runā par narkotikām un seksu.

Ar mīlestību, Ritvars

"Krāsainās pasakas"

                Kaut man ne pārāk patīk lasīt pasakas, tomēŗ uzskatu, ka klasika jāiepazīst. “Krāsainās pasakas” ir lasījuši gan mani vecāki, gan vecvecāki.

                Imants Ziedonis ir uzrakstījis 11 pasakas par krāsām. Visvairāk man patika trīs no tām: “Sarkanā pasaka”, “Lillā pasaka”, “Dzintarainā pasaka”. “Sarkanajā pasakā” ugunsmeitiņa Guntiņa piemānija Gundariņu un sastrādāja lielus grēka darbus. No šī var mācīties, ka spēlēties ar uguni ir bīstami. “Lillā pasaka” vēsta par degunu slimību, ar kuru slimo tie, kas dzer šņabi.  Tā atgādina, ka dzērāji ātri nomirst. “Dzintarainā pasaka” mani pārsteidza ar to, ka dzintarus meklēja nevis jūrā, bet Engures ezerā.  Svarīgi ir dzintaru neizniekot, bet paņemt no tā mīlestību.

Pērkondārds



Šī romāna galvenais varonis ir četrpadsmitgadīgais Alekss Raiders. Viņš ir agri zaudējis vecākus autokatastrofā, tāpēc dzīvo ar tēvabrāli Īenu Raideru. Romāns sākas ar sliktu ziņu, ka arī tēvocis ir gājis bojā avārijā, bet Alekss tam nenoticēja, jo onkulis bija piesardzīgs šoferis. Neilgi pēc bērēm zēns devās uz autokapsētu, ieraudzīja tēvoča mašīnu, kuras sānu stikls  bija ložu sacaurumots. Viņa aizdomas drīz apstiprinās, jo tēva brālis patiešām ir nogalināts tāpēc, ka viņš bija spiegs rūpnnīcā, kurā ražoja īpašus datorus "Pērkondārdus". Kādā dienā Alekss atsaucās aicinājumam ierasties bankā, kuras apmeklējums beidzās ar to, ka viņu iemidzināja. Nākošajā dienā zēns uzzināja, ka šī nemaz nav banka, bet M16 specvienības mītne. M16 pamana, ka Aleksam ir īpašas spējas, un piedāvā viņam stāties tēvoča vietā. Kopš tā brīža zēnam jāpiedzīvo dažādas briesmas, no kurām viņš tiek veiksmīgi laukā. Alekss ir apbruņots ar īpašiem ieročiem un viņu glābj arī karatē iemaņas. Šī romāna daļas noslēgumā zēns kļūst par varoni, jo izglābj visu Londonu no šausmīga vīrusa.

                Romāns man patika, bet grūti iztēloties, ka es tā varētu dzīvot viens pats un uzveikt par sevi spēcīgākus un vecākus vīriešus. Bieži vien man bija bail viņa vietā.  Tā ir taisnība, ka romānā ir daudz spriedzes un adrenalīna.

OKI DOKI!

   

http://static.lsm.lv/media/2017/06/large/1/7r5x.jpg

    Līdz šim par Dzintaru Tilaku neko nebiju dzirdējis, jo neklausos Latvijas radio. Viņš šo romānu ir uzrakstījis kā autobiogrāfiju par savu bērnību. Šo grāmatu izlasīju divos vakaros, jo tā bija piedzīvojumiem bagāta un ļoti interesanta.
   Mani pārsteidza viņu ideja doties uz laukiem ar lidmašīnu, jo ģimenei patika izaicinājumi, tāpat kā man. Uzzināju, kā oriģināli izkļūt no kukurūzas lauka. Kopā ar govi Gauju varētu labi trenēties maratonam. Kad man būs apnikusi zivju ķeršana, tad zināšu kā ar makšķeri copēt plūmes. Dīvaini, ka pat kaķim bija bail no žurkām, kas dzīvoja šķūnītī. Uzzināju, kas notiek, ja izpletņa vietā lieto saulessargu. Iepazinos ar jaunu vārdu salikumu "goč pendel", ko, goda vārds, nebiju dzirdējis līdz šim. Vienīgais, kas man nepatika, romāns bija īss.
   Es iesaku izlasīt šo grāmatu arī citiem.