Dzejoļi par Rīgu

***
Zīlītei uz Rīgas pili
ceļā gadās tumši sili.

Tumšu silu melli vīri
mušas ķer ar mušpapīru.

Zīlītei kļūst skumji
redzēt, cik tie dumji.

Pantiņš nu ir galā,
tev ir jāiet malā!
(J. Baltvilks)
***

Rīga, mana Rīga,
tevi mīlu es,
zelta bezdelīga, 
laimes šūpoles.

Cik daudz skarbu moku
izcietusi tu,
dod man savu roku,
lai to noskūpstu.

Tev kā saldu trauku
laiki jūru nes,
viņā lai tavs augums
līkst pēc atveldzes.

Rīga, tik uz augšu,
kopā celsimies,
līdzi tev es augšu,
viss man labāk ies.

Rīga, tik uz priekšu,
veco projām met,
tad es arī liekšu
to, kas mums ir pret.

Rīga, sirmā Rīga, 
kas tu esi man:
līksma, ruda stīga,
kas virs galvas skan.

Jaunā, skaistā Rīga, 
augšup mani nes
tā kā bezdelīga
un kā šupoles.

Rīga, laimes ciba,
kuģu klēpis salds, 
lai kā saules ziba
mirdz tavs augums balts.

Rīga, mana Rīga
tevi mīlu es,
zelta bezdelīga,
laimes šūpoles.

(A. Čaks. Rīgai)

***

Rīgas torņi – augsti torņi,
uz tiem torņiem gaiļi sēž,
vara gaiļi, diži, plati,
gaiļiem sekstēs svilpo vējš.

Vienmēr nomodā par Rīgu,
vienmēr modri sargā to –
dienā saule spārnus zeltī,
naktī mēness sudrabo.

(V. Ļūdēns. Rīgas gaiļi)

***

Rīgas torņu galos

zelta gaiļi sēž.

Viņi vienmēr zina,

kurpu šalko vējš.

Viņi allaž modri

acis neaizver.

Pilsētai ikkatrai

tādi sargi der.

Četras debespuses

kā uz delnas tiem.

Redz tie atnācējus

līdz pat apvāršņiem.

Rīgas zelta gaiļi

godu augstu tur.

Citur tādu sargu

vairāk nav nekur!!!

Rīgas torņu galos

zelta gaiļi sēž.

Viņi vienmēr zina,

kurpu šalko vējš.

(P. Brūveris. Rīgas gaiļi)

***
Lielais Ruksis zemi raka,
mazais Ruksis rušināja,
baltās zeķītēs pa taku
Rukšiem riņķī Laura gāja.


Mazais Ruksis teica: - Klausies -
kāpēc tev tik baltas kājas?
Pakasi man mazliet ausi,
nāc ar peļķi parunājies!


- Fui! - tiem Laura atbildēja,
gluži tā kā bezdelīga
griežot degunu pret vēju.
- Nezināt, ka es no Rīgas


esmu atbraukusi ciemos
puķes plūkt un ogas lasīt?
Vai lai tagad dubļus brienu,
saru lopiem ausis kasu? -


Lielais Ruksis teica: - Rīga
Rukšu valodā skan daiļi.
Bet vai sienāži tur čīgā
un vai rītos uzdzied gaiļi?


- Gaiļi? Cūkpakausi lielais,
Rīgas torņos gaiļi gan ir,
un, kad eju es pa ielu,
viņi noskatās uz mani.


- Tur no tevis nav ko redzēt, -
mazais Ruksis pienāk blakus.
- Vai tie gaiļi dzied vai nedzied,
tevi redzēdami, - saki!


- Sivēnaste, stāvi klusu! -
Laura skaišas, uzmet lūpu.
- Ak tu, lepnā Rīgas blusa,
puķēs ej un nepaklūpi!
Ej vislabāk cūkupienēs,
tās mums garšos pēcpusdienā, -
mazais Ruksis atrukšēja.
- Tikai neaizklīsti tālu.
Vakarā uz karnevalu
tevi lūdzam vistu kūtī.
Lai par tavām baltām kājām
visa saime papriecājas.


- Nu, un tad, ka baltas kājas?
Zini, esmu dejotāja,
Ansambli sauc "Zelta sietiņš".
Visām pļāpām mutes ciet ir
tad, kad dejo "Zelta sietiņš",
dārgais Ruksi, ķircinātāj! -


Ruksis zemi rakāt pārstāj,
paskatās ar kārām acīm:
- "Zelta sietiņš"? Ko tu saki?
Es jau jūtu miltu smaku.
Ko tas zelta sietiņš sijā -
miltus smalkos, rupjās klijas?


Kur tu, Laura, agrāk biji?
Kādēļ tūdaļ nesacīji
par to sietiņu no zelta?
Mēs te ecējamies velti.
Dancotājos, sijātājos
necūkcilvēciski gribu.


- Saprotu. Rīt pulksten vienos
sāksies pirmais mēģinājums.
Raušus neēst, tikai pienu.
Ierašanās basām kājām.
(M. Misiņa. Vasaras raibumi)

***

Vilkam pa mežiem ir apnicis. 

Rīga ir vilka sapnis.

Viņam līdz kaklam tai laukā, 

kur vēji bez jēgas saukā: 

- Aū! -

Rīgā, tur gan 

viss zib un skan. 

Rīgā ir lieli tilti 

un arī siltāks, ir siltāks.

Starp diviem suņiem, trīs kaķenēm 

uz Rīgu brauc vilks par zaķi.

Rīgā ir gaļīgāks kauls. 

Kas tikai Rīgā nav!

Vilks ieklausās vilciena klaboņā: 

- Rīgā labi, Rīgā labi, Rīgā labi, labiņi. -

...Ak dies, cik Rīga to zvēru! 

Re, viena ap kaklu nes jēru.

Bez skaita, bez skaita - 

vairāk gan lapsu, mazāk aitu.

Kaut kas priekšā tur šķindēja. 

Un vilks iestājās rindā.

- Glābiet - vilks! - iekliedzās lapsa, 

tas ir, kāda dāma. 

Vilks caur zobiem: 

- Palieciet rāma. 

Bļauj, kā no spoka kapsētā... 

It kā pati nebūtu lapsa... -

Vilks ieraudzījis trusīti. 

- Sveiks! - viņam pa plecu uzsita.

Atskatījās, iekliedzās, pazuda ūsas. 

Pavisam liels - un tomēr trusītis.

Šai gaita kā stirnai spraunai, 

šim - kā bullēnam spītīgam, 

bet šai kā gotiņai jaunai. 

- Esi sveicināts, tītar! -

Un nāk un nāk tikai pretī... 

Vispār pat domāt netīkas - 

pa četri  

uz katra metra.

...Ceļu grūtu un ilgu 

uz mājām brauc vilks par vilku.

Un vilciens nu skaita tam gurds: 

- Kā te, tā tur. Kā te, tā tur. 

Kā te, tā tur.




Kā gan var apnikt tur laukā,

 kur vēji pēc manis saukā: 

- Aū!

(M. Čaklais. Kā vilks brauc uz Rīgu)

***

Tur, kur jūriņa dzīparus vērpj, 

tur, kur Daugava sašķeterē,

bija pilsēta, atcerieties, 

vai tad aizmirsāt visu paties? 

         

Tur ir pagrabi,
         

kuros paglābties,
        

 lai rīt dakstiņos
         

lietus rakstītos. 





Ja jūs pazudāt pasaulītē, 

nāciet atkal šai piesaulītē. 

Un, ja lemts nebūs tikties nekā, 

senā tiksimies Grīziņkalnā.
   

      



Tur ikkatrs dārzs
         

tevi zariem skars,
         

katrs Rīgas parks -
        

liecinieks un sargs. 





Četrus metrus jau biezs ir tas tilts, 

kas no kauliem ir uzcelts uz smilts. 

Bet, kad augstumos zibeņi bliež, 

viņi grib ar jums iepazīties.

          



Tur ir pagrabi,
         

kuros paglābties,
        

 lai rīt dakstiņos
         

lietus rakstītos. 





Vai tā sendienu spuldze, kas spīd? 

Nē, kā dienai, ir gadsimtam rīts. 

Tas ir rīts un mēs tie - kas vēl būs. 

Atnāc, valsi, un uzšūpo mūs.
  

      



Tur ikkatrs dārzs
         

tevi zariem skars,
        

katrs Rīgas parks -         

liecinieks un sargs.

(M. Čaklais. Senās Rīgas valsis)

***

Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa - 

pa Daugavu, Daugaviņu -,




ka nolicis brālītis galvu uz ciņa 

par Daugavu, Daugaviņu.



Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas - 

viss Daugavā, Daugaviņā.




Vai visa nav par daudz vienā viņā - 

Daugavā, Daugaviņā?

(M. Čaklais. Daugava)

***
Mūsu vārna aizlidoja,

Neatlaidās atpakaļ.

Tagad dzirdu citu dziesmu -

Dzenis kaļ un kaļ, un kaļ.

Lai ir labi mūsu vārnai

Tur, kur viņa tagad mīt,

Varbūt tomēr mūsu vārna

Atgriezīsies citurīt.

Ozolā pie mūsu mājas

Viņa teica to un to,

Daudziem tāda Rīgas vārna

Nenozīmē it neko.

(V. Ļūdēns. Mūsu vārna)

***

Muša pa loga rūti

tekalēja,

aiz loga kaziņa

blēja.

Muša bija smalka

dāma -

skrējusi pāri vārdam

"Drāma".

Muša bija ļoti

gudra -

sēdējusi uz kārbiņas

"Pūderis".

Muša ar kazu

nerunāja: 

šai ir šiki brāļi

un māja.

Muša bija ļoti iedomīga:

aiz loga

redzama

visa Rīga!

(J. Veitners. Rīgas muša)

***

Spīdīgs zutis -

Upīte caur kārkliem lodā.

Krāšņums niecīgs -

Alkšņu pudurs,

Niedru cers.

It kā spalvām apaugusi

Māla bļoda

Saucas vistu kunga vārdā -

Gaiļezers.

Piliens sīks -

Kā asara

No dieva vaiga.

Šķiet, ka prāvāks zvirbulis

To sausu dzers.

Vistu saimes vietā -

Kaijas ķērc un klaigā.

Bet par spīti visam -

Tomēr Gaiļezers.

Rīgas svārkam piešūta

Kā bleķa poga.

Apkārt raibi nami -

Raibu cāļu bars.

Un ik cālim acī

Un ikkatrā logā

Ielec saules zaķēns -

Gaiļezera stars.

Puiku simti -

Peldētāji,

Makšķernieki -

Cer, ka šajā dīķī

Lielo zivi ķers.

Lietus pilina,

Vai uzvirpuļo sniegi -

Zaļu bārdu noskurina

Gaiļezers.

Ūdens ielāpā

(Cik garš,

Tik arī palts)

Nami daudzstāvīgie

Savu atspīdumu dzer.

Pašā vidū -

Tā kā gaiļa acs -

Cāļus uzmana un pēta

Gaiļezers.

(J. Plotnieks. Gaiļezers)

***

Blakus sarkanai sarkanai Daugavai

Slejas sarkans jo sarkans kalns

Tajā sarkanā sarkanā kalnā

Slēpjas sarkanas sarkanas durtiņas

Aiz tām sarkanām sarkanām durtiņām

Lejup ved sarkani sarkani burtiņi

Pa tiem sarkaniem sarkaniem burtiņiem

Vari nonākt tu sarkanā pagrabā

Tajā asinssarkanā pagrabā

Valda sarkana sarkana krēsla

Tanī sarkanā sarkanā krēslā

(Zobiem aiz pārbīļa klabot)

Sēd pie galda mūspašu skolotājs

Un ar sarkanu tinti burtnīcas labo

(P. Būveris. Sarkankalna spoku stāsts)

***

Čiekurkalnā ik simtā priede

Brīnumu priede ir.

Čiekurkalnā

Ik simtās priedes

Simtajā čiekurā

Brīnumsēkliņa viz.

Čiekurkalnā

Ik simtās priedes,

Ik simtā čiekura

Simtajā sēkliņā

Dimanta princese mīt.

Tam, kurš viņu pirmais atradīs,

Tam, kurš viņu pirmais ieraudzīs,

Tam tad arī piederēs šeit viss -

Kļūs viņš Čiekurkalna čaralis.

(P. Brūveris. Čiekurkalna priežu noslēpums)

***

Ik pec tūkstos gadiem

Pārdaugavas Dzegužkalnā

Milzu dzeguze atlido.

Ik pēc tūkstoš gadiem

Pārdaugavas Dzegužkalnā

Milzu dzeguze

Briljanta dižolu izdēj.

Ik pec tūkstoš gadiem

Pārdaugavas Dzegužkalnā

Milzu dzeguzes

Izdēto briljanta dižolu

Pelēkās pagrīdnieces peles

Pa slepenām alām

Dzegužkalna viducī

Ieripina

Tūkstoš un pirmajā gadā

No briljantu olas

Briljanta dinozaurs izšķilsies

Un šķelmīgā omā

Uz Rīgas pilsētas domi

Pēc vecuma pensijas ies.

(P. Brūveris. Dzegužkalna dinozauri)

***

Katlakalna katli kūp

Katlakalnā vārās viss

Katlakalnā saimnieko

Katlakalna vecītis

Kas gan tur tik nikni vārās

Īsti nezina neviens

Varbūt griķi varbūt stiķi

Bet varbūt ka putna piens

Katlakalna vecītim

Cita darba nava

Biezos dūmos ietinas

Visa Pārdaugava

Karstas putras strēbējiem

Būtu diži prieki

Tak - hau rau! - no Āgenskalna

Atbrauc pažarnieki

Nākamrītā zilos dūmos

Atkal ietinies ir viss

Viens ap saviem katliem lēkā

Katlakalna vecītis 

Kas tais katlos ielikts iekšā

Zināms tiešām nav nekas

Varbūt vēži varbūt blēži

Varbūt plikas asakas

Katlakalna vecītis

Raibos dūmos tinas

Un par viņu šādu dziesmu

Katrs puika zina:

Kūsā katliņ met mutulīti

Vecais danco raibās ūzās

Vecais danco raibās ūzās

Vējš tam svilpo kuplās ūsās

Jo tas vējš tam svilpo ūsās

Jo tas vecais raibās ūzās

Jo tas vecais raibās ūzās

Jo tas katliņš kūsāt kūsās

(P. Brūveris. Katlakalna vecītis)

***

Mēs šodien esam Rīgā

un braucam ar tramvaju

uz Iļģuciemu.

Vecmāmiņa mani tur uz klēpja,

aiz tramvajloga mājas skrien un slēpjas.

- Kas tie iļģi ir? - es prasu.

- Ko tie dara vasaru un ziemu?

- Iļģi - tie ir rudens gari, -

vecmāmiņa iesāk skaidrot gari,

- tie ir nomirušo veļi,

tumsā nāk pie dzīviem ciemos.

- Kā tie tiek no zemes laukā?

Ko tie ēd? - es iztaujāju.

- Tie tik viegli kā miglas gaisi,

mīl tie labu rudzumaizi,

miežu biezputra tiem garšo.

- Vai tad tie pēc zemes smaržo?

Vai tie satiksies ar mani?

Ko man iļģi Iļģuciemā sacīs?

- Iļģi nerādās vis acīs,

neko nesaka, vien ilgi skatās,

kā mēs guļam, kā tu sapņo,

Iļģuciemu vēsām miglas rokām apņem.

(M. Losberga. Iļģi)

***

Katru vakaru
Lielais Kristaps
caur Rīgu jož
paskatīties – 
vai Daugavai grīva nav ciet?




Un piešļaksta krastus
ar ugunīm.




Grīva nav ciet.
Upe tiek jūrā.




Bet Kristaps katru vakaru jož,
Un katru vakaru
Abi krasti
ir uguņu piešļakstīti.




Neticīgais!
Grīva katrureiz
vaļā.
Upe tiek jūrā.




Bet Kristaps jož.




Jo, ja vienureiz
grīva ir ciet
un upe netiek jūrā,
tad vairs pat ticīgie
nelīdz.

(O. Vācietis. Rīgas ugunis)

***

Reiz Lielais Kristaps

Daugavai pāri

kalnu

pārnesa. Un 

Lielais Kristaps

kalnu

kanālmalā nolika un par

Bastejkalnu nosauca. Un

pats Lielais Kristaps

noguris balts, zem

Bastejkalna

apgūlās un guļ vēl 

šobaltdien.

Ieklausies, dzi, kā

vasaras vējā

Lielais Kristaps

miegā šņāc...

(A. Neibarts. Bastejkalns)

***

Es sadraudzējos ar

Torņkalnu un

tagadiņ Torņkalns

dzīvo

dzīvoklī manā.

Bieži vien roku rokā

es ar Torņkalnu pa

Rīgas ielām

pastaigājos.

Takši mums zinoši

zaļo kaķaci savu

pamirkšķina, bet

trolejbusi, mūs ieraugot,

apstājas un

iepleš durvis līdz ausīm.

Vien ļaudis

Rīgas ielās bieži

aplam steidzīgi kā 

rikšotāji hipodromā.

Vakar pat viens tāds

skrejļaužs

Torņkalnam 

kāju nomina.

(A. Neibarts. Pastaiga)

***

Vecrīga ir Rīgas

vecmāmiņa.

Vecrīga ir ļoti

veca - kā jau

visas vecmāmiņas.

Vecrīga zin daudz

dziesmu un pasaku - kā jau

visas vecmāmiņas.

Un sēž

Daugavas krastā

Vecrīga -

Ķengaragam, Purvciemam, Imantai un

citiem saviem

mazbērniem no

Daugavas miglas

siltus kamzoļus ada un

dzied savas dziesmas, un

stāsta pasakas savas.

Arī es labprāt Vecrīgu klausos.
(A. Neibarts. Vecrīga)
***
Man stāsta,
Rīga esot daudz
lielāka par
mani, un
pašlaik - man stāsta -
Rīga esot daudz
vecāka par
mani.

Bet drīz jau es 
izaugšu un būšu
tikpat
liels kā
Rīga un būšu tikpat
vecs kā 
Rīga.
(A. Neibarts. Puika)

***

Mākonis peldēja

Lēni virs Rīgas,

Peldēja ļoti

Nesteidzīgi.

Daugava, laiski

Viļņus veļot,

Zīmēja klusi

Laivu ceļu.

Baltas buras

Nerroja vēju -

Cik nu vispār

Spēja.

Zaķu sala

Klusi klusa

Saldi snauda

Dienasdusā.

(M. Rungulis. Svētdiena)

***

Skrien pa ceļu suns

Tā kā žigla 

Malduguns.

Garām ceļa stabi zib,

Sunis Rīgā nokļūt grib.

Sunim Rīgā dzīvo radi,

Neredzēti, kur tie gadi.

Asfalts kūp un karst, un kaist.

Ai, cik skrejošs suns ir skaists!

Gribētos gan atpūsties,

Gauži nosvīdusi āda...

Kā tu pūtīsies, kad visi

Luksofori zaļas acis rāda?

Turpina pa ceļu suns

Skriet kā žigla

Malduguns.

(P. Brūveris. Skrejošais suns)

***

Ķengaragā kāds puika Mārtiņš

Esot iemācījies

Lēkt kā ķengurs.

Kopš to uzzinājuši

Tasmānijas ķenguri,

Vairs neliekas mierā, vai traks:

- Gribam tur, kur Mārtiņš,

Kur Ķenguru rags.

Gribam pār Daugavu lēkāt.

Gribam ar Rīgas bērniem

Draudzēties!

- Ai, ķenguru kungi, pie mums

Ir auksti,

Kur jūs visi te paliksiet ziemā? -

Tasmānijas ķenguri korī atbildēja:

- Ziemā visi lēksim pie Mārtiņa ciemā,

Un Mārtiņš mūs cienās ar tēju!

(P. Brūveris. Ķengaragā)

***

Āgenskalnam kā

tētukam

Zvanu iela

pikpaunā tup. Un

Zvanu ielā

lapkoku vietā

zvankoki

debesi

plecos sev

tur. Un

zvankokiem

lapu vietā

daudzkrāsaini

zvaniņi

dzindzina.

Ka esmu pa

Zvanu ielu

lēkšojis,

uzreiz

mana mamma zin -

es esmu makantiņ

saulaināks un 

balss mana

vienā laidā

zvanīt zvana...

(A. Neibarts. Zvanu iela)

***

Daugavmalā

sensenos laikos

balts krauklis

baltu ligzdu sev

vija.

Pēcāk -

Daugavmalā

sensenos laikos

balts krauklis

ligzdā baltajā

akmens

olu dēja.

Vēl pēc tam -

sensenos laikos

Daugavmalā

balts krauklis

ligzdā baltajā uz

akmens

trīs gadus un

mēnešus trīs

tupēt tupēja un 

akmens

olu

perēja.

Un no akmens olas tās

pēc

trīs gadiem un

mēnešiem trīs

ņipra un trokšņaina kā

putnabērns

Rīga

izšķīlās.

(A. Neibarts. Rīgas radīšana)

***

Pētergailis

uzlēcis

Rīgas pašā

augstākajā tornī kā

laktā un

tup kā

ķipis.

Un, kad Pētergailis

dzied, tad

Pētergaiļa balss

dzirdama ne vien

Pārdaugavā, bet pat

Pārjūrā.

Un vēl - ikviens Rīgas

vējš vienmēr vispirms

Pētergailim pajautā:

"Uz kuru pusi tad īsti pūst?"

(A. Neibarts. Pētergailis)

***

Tonakt pie jūras es lasīju sēnes.

Pēkšņi ieskatos - mēness!

Iekritis jūrā un zviln -

pilns.

Smags un apaļš kā zelta bumba,

bet jūrai pierē ne grumba.

Pār jomu pa zilganu mēness laipu

eju šim klāt,

grābju aiz paura

un staipu...

Stiepu, stiepu,

līdz izstiepu līku.

Paskaties citunakt!

Redzēsi tumsā pār Rīgu

mēnesi jaunmodīgu.

(L. Vāczemnieks. Vēstule draugam Rīgā)

***

Sauksim - Rīga!

Atkal - Rīga!

Atkal - visa

mana Rīga!

Tu no manis -

mana Rīga,

tu no manis

atka rīga!

Vasa rīga?

Pirmšķi rīga?

Izda rīga?

Iztu rīga?

Tu no manis

izda rīga!

Tu no manis

iztu rīga!

Attu rīga?

Atšķi rīga?

Node rīga?

Rakstu rīga?

Rakstu - Rīga!

Rakstu - Rīga!

Atkal visa -

mana Rīga!

Nemie rīga?

Sabied rīga?

Bravū rīga?

Meista rīga?

Tu no manis

bravū rīga!

Tu no manis

meista rīga!

Piede rīga?

Saka rīga?

Tu no manis

piede rīga?

Tu no manis

saka rīga!

Tu no manis!

Tu no manis!

- Bet tu - no manis, -

saka Rīga...

(Viks. Tu no manis)

***

Tu man ieskanies kā stīga,

kad uz tevis pirkstus liek.

Ja tev manis pietiek, Rīga,

tad man tevis nepietiek.

(O. Vācietis)

***

Sirds kļūst laimīgi klusa un mierīga

te, kur iesākas kameņu balss.

Rīgas apkārtne, apkaime, Pierīga,

mīļās pilsētas kaimiņu valsts.

Pārtrūkst pēdējā iela kā dzīsliņa,

baltos pelašķos sienāži san,

tikai mākoņu ēnas vien klīst,

tikai tauriņi tās ēnas gana.

Beidzas viens otram garām vien skriešana,

sākas kautrīgs un pakluss "labdien".

Labu dienu man vajag patiešām,

un es tev arī vēlu to labo dienu.

Te no Rīgas kā gleznas ir atiets,

un no šejienes vien Rīgu redz -

tevī raugās zilgs, mīļojošs skatiens,

glāstošs, piedodošs, saucošs un dedzinošs.

Deviņvīrspēks tev ir aizskāris pieri,

un tu tālāk ej, šī spēka balstīts,

Rīgas apkārtne, apkaime, Pierīga,

mīļās pilsētas kaimiņu valsts.

(O. Vācietis. Pierīga)

***

Kad es atradīšu savu Piektdieni,

Pametīšu akmens ielu nedzīvo,

Atmetīšu pirmdienas un piektdienas,

Nākšu šurp, kur pilsēta vēl nedzīvo.

Nebūdams no tramvajiem vēl atradis,

Es uz Lucavsalu manīšos.

Kā neviens vēl nav šo salu atradis,

Tēraudzilās auzu skarās sanošo,

Pilsētai starp pašām ribām iespiesto,

Daugavai pa pašu vidu nolikto!

Ja tik Rīga drusciņ piespiestos,

Salai nebūtu vairs vietas. Noslīktu.

Taču, kamēr pilsēta vēl tūļājas,

Iesim Lucavsalas miglas villainē -

Mēness tur kā siers pa pienu kūļājas,

Daugava kā silta vanna vilina,

Fabrikdūmi kūp kā tāli vulkāni.

Ne uz kādu Javas salu nedzīsies,

Ja uz ceļa šeit tev iznāks zaķi pūkaini

Un kā kāpostgalvas rindā sēdīsies.

Kaija tev ar spārnu matus sasukās,

Zeme kūpēs apkārt tev kā karaša.

... Pašā vidū Rīgai dzīvo pasaka

Lucavsala. Auzu skarās sanoša.

(O. Vācietis. Lucavsala)

***

Aiz nama nams -

Kā klints pie klints.

Tavs logs kā stikla gāle

Dzinkst.

Tik lieli gadsimti,

Bet viņi

Mīl spēlēties

Ar akmentiņiem.

Spēlē, spēlē,

Spēlē te,

Kamēr Rīgu 

Saspēlē.

Rīga, Rīga -

Klints pie klints.

Bet nerūk 

Kalnenieku ģints.

Kaut brīvu dara

Rīgas gaiss, -

Tu esi

Rīgas iedzimtais,

Un nespēj

Pļavu zaļais krīts

No Rīgas

Tevi izrakstīt.

(J. Rokpelnis. Rīdzinieks (izziņa))

***

Zem Rīgas – smiltis,
baltas, baltas smiltis.
zem Rīgas – kauli,
balti, balti, kauli,
tie mīlēja reiz
baltu, baltu sauli...
Zem Rīgas – ciltis,
neskaitāmas ciltis.




Zem Rīgas rūsa – rūsa,
vecu šķēpu rūsa,
zem Rīgas – kauss,
no kura alus kūsā,
zem Rīgas – vergs
un lielkungi no rātes,
zem Rīgas – daļiņa
no Brāļu kapu mātes.




Zem Rīgas – granīts,
rupji aptēsts granīts,
zem Rīgas zvani,
ar ko posts ir zvanīts,
zem Rīgas – naids,
kad ienaidnieks top manīts,
zem Rīgas – pulss
un daļiņa no manis.




Stāv Rīga torņaina,
un pamatos zem viņas
šo torņu saknes baro
senču sirdsapziņas. 

(Zem Rīgas)