pirmdiena, 2015. gada 21. septembris

Dzejoļi par Rīgu

***
Zīlītei uz Rīgas pili
ceļā gadās tumši sili.

Tumšu silu melli vīri
mušas ķer ar mušpapīru.

Zīlītei kļūst skumji
redzēt, cik tie dumji.

Pantiņš nu ir galā,
tev ir jāiet malā!
(J. Baltvilks)
***
Rīga, mana Rīga,
tevi mīlu es,
zelta bezdelīga, 
laimes šūpoles.

Cik daudz skarbu moku
izcietusi tu,
dod man savu roku,
lai to noskūpstu.

Tev kā saldu trauku
laiki jūru nes,
viņā lai tavs augums
līkst pēc atveldzes.

Rīga, tik uz augšu,
kopā celsimies,
līdzi tev es augšu,
viss man labāk ies.

Rīga, tik uz priekšu,
veco projām met,
tad es arī liekšu
to, kas mums ir pret.

Rīga, sirmā Rīga, 
kas tu esi man:
līksma, ruda stīga,
kas virs galvas skan.

Jaunā, skaistā Rīga, 
augšup mani nes
tā kā bezdelīga
un kā šupoles.

Rīga, laimes ciba,
kuģu klēpis salds, 
lai kā saules ziba
mirdz tavs augums balts.

Rīga, mana Rīga
tevi mīlu es,
zelta bezdelīga,
laimes šūpoles.
(A. Čaks. Rīgai)
***
Rīgas torņi – augsti torņi,
uz tiem torņiem gaiļi sēž,
vara gaiļi, diži, plati,
gaiļiem sekstēs svilpo vējš.

Vienmēr nomodā par Rīgu,
vienmēr modri sargā to –
dienā saule spārnus zeltī,
naktī mēness sudrabo.
(V. Ļūdēns. Rīgas gaiļi)
***
Rīgas torņu galos
zelta gaiļi sēž.
Viņi vienmēr zina,
kurpu šalko vējš.

Viņi allaž modri
acis neaizver.
Pilsētai ikkatrai
tādi sargi der.

Četras debespuses
kā uz delnas tiem.
Redz tie atnācējus
līdz pat apvāršņiem.

Rīgas zelta gaiļi
godu augstu tur.
Citur tādu sargu
vairāk nav nekur!!!

Rīgas torņu galos
zelta gaiļi sēž.
Viņi vienmēr zina,
kurpu šalko vējš.
(P. Brūveris. Rīgas gaiļi)
***
Lielais Ruksis zemi raka,
mazais Ruksis rušināja,
baltās zeķītēs pa taku
Rukšiem riņķī Laura gāja.

Mazais Ruksis teica: - Klausies -
kāpēc tev tik baltas kājas?
Pakasi man mazliet ausi,
nāc ar peļķi parunājies!

- Fui! - tiem Laura atbildēja,
gluži tā kā bezdelīga
griežot degunu pret vēju.
- Nezināt, ka es no Rīgas

esmu atbraukusi ciemos
puķes plūkt un ogas lasīt?
Vai lai tagad dubļus brienu,
saru lopiem ausis kasu? -

Lielais Ruksis teica: - Rīga
Rukšu valodā skan daiļi.
Bet vai sienāži tur čīgā
un vai rītos uzdzied gaiļi?

- Gaiļi? Cūkpakausi lielais,
Rīgas torņos gaiļi gan ir,
un, kad eju es pa ielu,
viņi noskatās uz mani.

- Tur no tevis nav ko redzēt, -
mazais Ruksis pienāk blakus.
- Vai tie gaiļi dzied vai nedzied,
tevi redzēdami, - saki!

- Sivēnaste, stāvi klusu! -
Laura skaišas, uzmet lūpu.
- Ak tu, lepnā Rīgas blusa,
puķēs ej un nepaklūpi!
Ej vislabāk cūkupienēs,
tās mums garšos pēcpusdienā, -
mazais Ruksis atrukšēja.
- Tikai neaizklīsti tālu.
Vakarā uz karnevalu
tevi lūdzam vistu kūtī.
Lai par tavām baltām kājām
visa saime papriecājas.

- Nu, un tad, ka baltas kājas?
Zini, esmu dejotāja,
Ansambli sauc "Zelta sietiņš".
Visām pļāpām mutes ciet ir
tad, kad dejo "Zelta sietiņš",
dārgais Ruksi, ķircinātāj! -

Ruksis zemi rakāt pārstāj,
paskatās ar kārām acīm:
- "Zelta sietiņš"? Ko tu saki?
Es jau jūtu miltu smaku.
Ko tas zelta sietiņš sijā -
miltus smalkos, rupjās klijas?

Kur tu, Laura, agrāk biji?
Kādēļ tūdaļ nesacīji
par to sietiņu no zelta?
Mēs te ecējamies velti.
Dancotājos, sijātājos
necūkcilvēciski gribu.

- Saprotu. Rīt pulksten vienos
sāksies pirmais mēģinājums.
Raušus neēst, tikai pienu.
Ierašanās basām kājām.
(M. Misiņa. Vasaras raibumi)
***
Vilkam pa mežiem ir apnicis. 
Rīga ir vilka sapnis.
Viņam līdz kaklam tai laukā, 
kur vēji bez jēgas saukā: 
- Aū! -
Rīgā, tur gan 
viss zib un skan. 
Rīgā ir lieli tilti 
un arī siltāks, ir siltāks.
Starp diviem suņiem, trīs kaķenēm 
uz Rīgu brauc vilks par zaķi.
Rīgā ir gaļīgāks kauls. 
Kas tikai Rīgā nav!
Vilks ieklausās vilciena klaboņā: 
- Rīgā labi, Rīgā labi, Rīgā labi, labiņi. -
...Ak dies, cik Rīga to zvēru! 
Re, viena ap kaklu nes jēru.
Bez skaita, bez skaita - 
vairāk gan lapsu, mazāk aitu.
Kaut kas priekšā tur šķindēja. 
Un vilks iestājās rindā.
- Glābiet - vilks! - iekliedzās lapsa, 
tas ir, kāda dāma. 
Vilks caur zobiem: 
- Palieciet rāma. 
Bļauj, kā no spoka kapsētā... 
It kā pati nebūtu lapsa... -
Vilks ieraudzījis trusīti. 
- Sveiks! - viņam pa plecu uzsita.
Atskatījās, iekliedzās, pazuda ūsas. 
Pavisam liels - un tomēr trusītis.
Šai gaita kā stirnai spraunai, 
šim - kā bullēnam spītīgam, 
bet šai kā gotiņai jaunai. 
- Esi sveicināts, tītar! -
Un nāk un nāk tikai pretī... 
Vispār pat domāt netīkas - 
pa četri  
uz katra metra.
...Ceļu grūtu un ilgu 
uz mājām brauc vilks par vilku.
Un vilciens nu skaita tam gurds: 
- Kā te, tā tur. Kā te, tā tur. 
Kā te, tā tur.
Kā gan var apnikt tur laukā,
 kur vēji pēc manis saukā: 
- Aū!
(M. Čaklais. Kā vilks brauc uz Rīgu)
***
Tur, kur jūriņa dzīparus vērpj, 
tur, kur Daugava sašķeterē,
bija pilsēta, atcerieties, 
vai tad aizmirsāt visu paties? 
         
Tur ir pagrabi,          
kuros paglābties,         
 lai rīt dakstiņos          
lietus rakstītos. 
Ja jūs pazudāt pasaulītē, 
nāciet atkal šai piesaulītē. 
Un, ja lemts nebūs tikties nekā, 
senā tiksimies Grīziņkalnā.    
      
Tur ikkatrs dārzs          
tevi zariem skars,          
katrs Rīgas parks -         
liecinieks un sargs. 
Četrus metrus jau biezs ir tas tilts, 
kas no kauliem ir uzcelts uz smilts. 
Bet, kad augstumos zibeņi bliež, 
viņi grib ar jums iepazīties.
          
Tur ir pagrabi,          
kuros paglābties,         
 lai rīt dakstiņos          
lietus rakstītos. 
Vai tā sendienu spuldze, kas spīd? 
Nē, kā dienai, ir gadsimtam rīts. 
Tas ir rīts un mēs tie - kas vēl būs. 
Atnāc, valsi, un uzšūpo mūs.   
      
Tur ikkatrs dārzs          
tevi zariem skars,         
katrs Rīgas parks -         
liecinieks un sargs.
(M. Čaklais. Senās Rīgas valsis)
***
Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa - 
pa Daugavu, Daugaviņu -,
ka nolicis brālītis galvu uz ciņa 
par Daugavu, Daugaviņu.
Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas - 
viss Daugavā, Daugaviņā.
Vai visa nav par daudz vienā viņā - 
Daugavā, Daugaviņā?
(M. Čaklais. Daugava)
***
Mūsu vārna aizlidoja,
Neatlaidās atpakaļ.
Tagad dzirdu citu dziesmu -
Dzenis kaļ un kaļ, un kaļ.

Lai ir labi mūsu vārnai
Tur, kur viņa tagad mīt,
Varbūt tomēr mūsu vārna
Atgriezīsies citurīt.

Ozolā pie mūsu mājas
Viņa teica to un to,
Daudziem tāda Rīgas vārna
Nenozīmē it neko.
(V. Ļūdēns. Mūsu vārna)
***
Muša pa loga rūti
tekalēja,
aiz loga kaziņa
blēja.

Muša bija smalka
dāma -
skrējusi pāri vārdam
"Drāma".

Muša bija ļoti
gudra -
sēdējusi uz kārbiņas
"Pūderis".

Muša ar kazu
nerunāja: 
šai ir šiki brāļi
un māja.

Muša bija ļoti iedomīga:
aiz loga
redzama
visa Rīga!
(J. Veitners. Rīgas muša)
***
Spīdīgs zutis -
Upīte caur kārkliem lodā.
Krāšņums niecīgs -
Alkšņu pudurs,
Niedru cers.
It kā spalvām apaugusi
Māla bļoda
Saucas vistu kunga vārdā -
Gaiļezers.

Piliens sīks -
Kā asara
No dieva vaiga.
Šķiet, ka prāvāks zvirbulis
To sausu dzers.
Vistu saimes vietā -
Kaijas ķērc un klaigā.
Bet par spīti visam -
Tomēr Gaiļezers.

Rīgas svārkam piešūta
Kā bleķa poga.
Apkārt raibi nami -
Raibu cāļu bars.
Un ik cālim acī
Un ikkatrā logā
Ielec saules zaķēns -
Gaiļezera stars.

Puiku simti -
Peldētāji,
Makšķernieki -
Cer, ka šajā dīķī
Lielo zivi ķers.
Lietus pilina,
Vai uzvirpuļo sniegi -
Zaļu bārdu noskurina
Gaiļezers.

Ūdens ielāpā
(Cik garš,
Tik arī palts)
Nami daudzstāvīgie
Savu atspīdumu dzer.

Pašā vidū -
Tā kā gaiļa acs -
Cāļus uzmana un pēta
Gaiļezers.
(J. Plotnieks. Gaiļezers)
***
Blakus sarkanai sarkanai Daugavai
Slejas sarkans jo sarkans kalns
Tajā sarkanā sarkanā kalnā
Slēpjas sarkanas sarkanas durtiņas
Aiz tām sarkanām sarkanām durtiņām
Lejup ved sarkani sarkani burtiņi
Pa tiem sarkaniem sarkaniem burtiņiem
Vari nonākt tu sarkanā pagrabā
Tajā asinssarkanā pagrabā
Valda sarkana sarkana krēsla
Tanī sarkanā sarkanā krēslā
(Zobiem aiz pārbīļa klabot)
Sēd pie galda mūspašu skolotājs
Un ar sarkanu tinti burtnīcas labo
(P. Būveris. Sarkankalna spoku stāsts)
***
Čiekurkalnā ik simtā priede
Brīnumu priede ir.
Čiekurkalnā
Ik simtās priedes
Simtajā čiekurā
Brīnumsēkliņa viz.
Čiekurkalnā
Ik simtās priedes,
Ik simtā čiekura
Simtajā sēkliņā
Dimanta princese mīt.

Tam, kurš viņu pirmais atradīs,
Tam, kurš viņu pirmais ieraudzīs,
Tam tad arī piederēs šeit viss -
Kļūs viņš Čiekurkalna čaralis.
(P. Brūveris. Čiekurkalna priežu noslēpums)
***
Ik pec tūkstos gadiem
Pārdaugavas Dzegužkalnā
Milzu dzeguze atlido.

Ik pēc tūkstoš gadiem
Pārdaugavas Dzegužkalnā
Milzu dzeguze
Briljanta dižolu izdēj.

Ik pec tūkstoš gadiem
Pārdaugavas Dzegužkalnā
Milzu dzeguzes
Izdēto briljanta dižolu
Pelēkās pagrīdnieces peles
Pa slepenām alām
Dzegužkalna viducī
Ieripina

Tūkstoš un pirmajā gadā
No briljantu olas
Briljanta dinozaurs izšķilsies
Un šķelmīgā omā
Uz Rīgas pilsētas domi
Pēc vecuma pensijas ies.
(P. Brūveris. Dzegužkalna dinozauri)
***
Katlakalna katli kūp
Katlakalnā vārās viss
Katlakalnā saimnieko
Katlakalna vecītis

Kas gan tur tik nikni vārās
Īsti nezina neviens
Varbūt griķi varbūt stiķi
Bet varbūt ka putna piens

Katlakalna vecītim
Cita darba nava
Biezos dūmos ietinas
Visa Pārdaugava

Karstas putras strēbējiem
Būtu diži prieki
Tak - hau rau! - no Āgenskalna
Atbrauc pažarnieki

Nākamrītā zilos dūmos
Atkal ietinies ir viss
Viens ap saviem katliem lēkā
Katlakalna vecītis 

Kas tais katlos ielikts iekšā
Zināms tiešām nav nekas
Varbūt vēži varbūt blēži
Varbūt plikas asakas

Katlakalna vecītis
Raibos dūmos tinas
Un par viņu šādu dziesmu
Katrs puika zina:

Kūsā katliņ met mutulīti
Vecais danco raibās ūzās
Vecais danco raibās ūzās
Vējš tam svilpo kuplās ūsās

Jo tas vējš tam svilpo ūsās
Jo tas vecais raibās ūzās
Jo tas vecais raibās ūzās
Jo tas katliņš kūsāt kūsās
(P. Brūveris. Katlakalna vecītis)
***
Mēs šodien esam Rīgā
un braucam ar tramvaju
uz Iļģuciemu.

Vecmāmiņa mani tur uz klēpja,
aiz tramvajloga mājas skrien un slēpjas.

- Kas tie iļģi ir? - es prasu.
- Ko tie dara vasaru un ziemu?

- Iļģi - tie ir rudens gari, -
vecmāmiņa iesāk skaidrot gari,
- tie ir nomirušo veļi,
tumsā nāk pie dzīviem ciemos.

- Kā tie tiek no zemes laukā?
Ko tie ēd? - es iztaujāju.

- Tie tik viegli kā miglas gaisi,
mīl tie labu rudzumaizi,
miežu biezputra tiem garšo.

- Vai tad tie pēc zemes smaržo?
Vai tie satiksies ar mani?
Ko man iļģi Iļģuciemā sacīs?

- Iļģi nerādās vis acīs,
neko nesaka, vien ilgi skatās,
kā mēs guļam, kā tu sapņo,
Iļģuciemu vēsām miglas rokām apņem.
(M. Losberga. Iļģi)
***
Katru vakaru Lielais Kristaps caur Rīgu jož paskatīties –  vai Daugavai grīva nav ciet?
Un piešļaksta krastus ar ugunīm.
Grīva nav ciet. Upe tiek jūrā.
Bet Kristaps katru vakaru jož, Un katru vakaru Abi krasti ir uguņu piešļakstīti.
Neticīgais! Grīva katrureiz vaļā. Upe tiek jūrā.
Bet Kristaps jož.
Jo, ja vienureiz grīva ir ciet un upe netiek jūrā, tad vairs pat ticīgie nelīdz.
(O. Vācietis. Rīgas ugunis)
***
Reiz Lielais Kristaps
Daugavai pāri
kalnu
pārnesa. Un 

Lielais Kristaps
kalnu
kanālmalā nolika un par
Bastejkalnu nosauca. Un

pats Lielais Kristaps
noguris balts, zem
Bastejkalna
apgūlās un guļ vēl 
šobaltdien.

Ieklausies, dzi, kā
vasaras vējā
Lielais Kristaps
miegā šņāc...
(A. Neibarts. Bastejkalns)
***
Es sadraudzējos ar
Torņkalnu un
tagadiņ Torņkalns
dzīvo
dzīvoklī manā.

Bieži vien roku rokā
es ar Torņkalnu pa
Rīgas ielām
pastaigājos.

Takši mums zinoši
zaļo kaķaci savu
pamirkšķina, bet
trolejbusi, mūs ieraugot,
apstājas un
iepleš durvis līdz ausīm.

Vien ļaudis
Rīgas ielās bieži
aplam steidzīgi kā 
rikšotāji hipodromā.

Vakar pat viens tāds
skrejļaužs
Torņkalnam 
kāju nomina.
(A. Neibarts. Pastaiga)
***
Vecrīga ir Rīgas
vecmāmiņa.

Vecrīga ir ļoti
veca - kā jau
visas vecmāmiņas.

Vecrīga zin daudz
dziesmu un pasaku - kā jau
visas vecmāmiņas.

Un sēž
Daugavas krastā
Vecrīga -
Ķengaragam, Purvciemam, Imantai un
citiem saviem
mazbērniem no
Daugavas miglas
siltus kamzoļus ada un
dzied savas dziesmas, un
stāsta pasakas savas.

Arī es labprāt Vecrīgu klausos.
(A. Neibarts. Vecrīga)
***
Man stāsta,
Rīga esot daudz
lielāka par
mani, un
pašlaik - man stāsta -
Rīga esot daudz
vecāka par
mani.

Bet drīz jau es 
izaugšu un būšu
tikpat
liels kā
Rīga un būšu tikpat
vecs kā 
Rīga.
(A. Neibarts. Puika)
***
Mākonis peldēja
Lēni virs Rīgas,
Peldēja ļoti
Nesteidzīgi.

Daugava, laiski
Viļņus veļot,
Zīmēja klusi
Laivu ceļu.

Baltas buras
Nerroja vēju -
Cik nu vispār
Spēja.

Zaķu sala
Klusi klusa
Saldi snauda
Dienasdusā.
(M. Rungulis. Svētdiena)
***
Skrien pa ceļu suns
Tā kā žigla 
Malduguns.

Garām ceļa stabi zib,
Sunis Rīgā nokļūt grib.

Sunim Rīgā dzīvo radi,
Neredzēti, kur tie gadi.

Asfalts kūp un karst, un kaist.
Ai, cik skrejošs suns ir skaists!

Gribētos gan atpūsties,
Gauži nosvīdusi āda...

Kā tu pūtīsies, kad visi
Luksofori zaļas acis rāda?

Turpina pa ceļu suns
Skriet kā žigla
Malduguns.
(P. Brūveris. Skrejošais suns)
***
Ķengaragā kāds puika Mārtiņš
Esot iemācījies
Lēkt kā ķengurs.
Kopš to uzzinājuši
Tasmānijas ķenguri,
Vairs neliekas mierā, vai traks:
- Gribam tur, kur Mārtiņš,
Kur Ķenguru rags.
Gribam pār Daugavu lēkāt.
Gribam ar Rīgas bērniem
Draudzēties!

- Ai, ķenguru kungi, pie mums
Ir auksti,
Kur jūs visi te paliksiet ziemā? -

Tasmānijas ķenguri korī atbildēja:
- Ziemā visi lēksim pie Mārtiņa ciemā,
Un Mārtiņš mūs cienās ar tēju!
(P. Brūveris. Ķengaragā)
***
Āgenskalnam kā
tētukam
Zvanu iela
pikpaunā tup. Un

Zvanu ielā
lapkoku vietā
zvankoki
debesi
plecos sev
tur. Un

zvankokiem
lapu vietā
daudzkrāsaini
zvaniņi
dzindzina.

Ka esmu pa
Zvanu ielu
lēkšojis,
uzreiz
mana mamma zin -
es esmu makantiņ
saulaināks un 
balss mana
vienā laidā
zvanīt zvana...
(A. Neibarts. Zvanu iela)
***
Daugavmalā
sensenos laikos
balts krauklis
baltu ligzdu sev
vija.

Pēcāk -
Daugavmalā
sensenos laikos
balts krauklis
ligzdā baltajā
akmens
olu dēja.

Vēl pēc tam -
sensenos laikos
Daugavmalā
balts krauklis
ligzdā baltajā uz
akmens
trīs gadus un
mēnešus trīs
tupēt tupēja un 
akmens
olu
perēja.

Un no akmens olas tās
pēc
trīs gadiem un
mēnešiem trīs
ņipra un trokšņaina kā
putnabērns
Rīga
izšķīlās.
(A. Neibarts. Rīgas radīšana)
***
Pētergailis
uzlēcis
Rīgas pašā
augstākajā tornī kā
laktā un
tup kā
ķipis.

Un, kad Pētergailis
dzied, tad
Pētergaiļa balss
dzirdama ne vien
Pārdaugavā, bet pat
Pārjūrā.

Un vēl - ikviens Rīgas
vējš vienmēr vispirms
Pētergailim pajautā:
"Uz kuru pusi tad īsti pūst?"
(A. Neibarts. Pētergailis)
***
Tonakt pie jūras es lasīju sēnes.
Pēkšņi ieskatos - mēness!
Iekritis jūrā un zviln -
pilns.

Smags un apaļš kā zelta bumba,
bet jūrai pierē ne grumba.

Pār jomu pa zilganu mēness laipu
eju šim klāt,
grābju aiz paura
un staipu...

Stiepu, stiepu,
līdz izstiepu līku.

Paskaties citunakt!

Redzēsi tumsā pār Rīgu
mēnesi jaunmodīgu.
(L. Vāczemnieks. Vēstule draugam Rīgā)
***
Sauksim - Rīga!
Atkal - Rīga!
Atkal - visa
mana Rīga!

Tu no manis -
mana Rīga,
tu no manis
atka rīga!

Vasa rīga?
Pirmšķi rīga?
Izda rīga?
Iztu rīga?

Tu no manis
izda rīga!
Tu no manis
iztu rīga!

Attu rīga?
Atšķi rīga?
Node rīga?
Rakstu rīga?

Rakstu - Rīga!
Rakstu - Rīga!
Atkal visa -
mana Rīga!

Nemie rīga?
Sabied rīga?
Bravū rīga?
Meista rīga?

Tu no manis
bravū rīga!
Tu no manis
meista rīga!

Piede rīga?
Saka rīga?
Tu no manis
piede rīga?

Tu no manis
saka rīga!
Tu no manis!
Tu no manis!

- Bet tu - no manis, -
saka Rīga...
(Viks. Tu no manis)
***
Tu man ieskanies kā stīga,
kad uz tevis pirkstus liek.
Ja tev manis pietiek, Rīga,
tad man tevis nepietiek.
(O. Vācietis)
***
Sirds kļūst laimīgi klusa un mierīga
te, kur iesākas kameņu balss.
Rīgas apkārtne, apkaime, Pierīga,
mīļās pilsētas kaimiņu valsts.

Pārtrūkst pēdējā iela kā dzīsliņa,
baltos pelašķos sienāži san,
tikai mākoņu ēnas vien klīst,
tikai tauriņi tās ēnas gana.

Beidzas viens otram garām vien skriešana,
sākas kautrīgs un pakluss "labdien".
Labu dienu man vajag patiešām,
un es tev arī vēlu to labo dienu.

Te no Rīgas kā gleznas ir atiets,
un no šejienes vien Rīgu redz -
tevī raugās zilgs, mīļojošs skatiens,
glāstošs, piedodošs, saucošs un dedzinošs.

Deviņvīrspēks tev ir aizskāris pieri,
un tu tālāk ej, šī spēka balstīts,
Rīgas apkārtne, apkaime, Pierīga,
mīļās pilsētas kaimiņu valsts.
(O. Vācietis. Pierīga)
***
Kad es atradīšu savu Piektdieni,
Pametīšu akmens ielu nedzīvo,
Atmetīšu pirmdienas un piektdienas,
Nākšu šurp, kur pilsēta vēl nedzīvo.
Nebūdams no tramvajiem vēl atradis,
Es uz Lucavsalu manīšos.
Kā neviens vēl nav šo salu atradis,
Tēraudzilās auzu skarās sanošo,
Pilsētai starp pašām ribām iespiesto,
Daugavai pa pašu vidu nolikto!
Ja tik Rīga drusciņ piespiestos,
Salai nebūtu vairs vietas. Noslīktu.
Taču, kamēr pilsēta vēl tūļājas,
Iesim Lucavsalas miglas villainē -
Mēness tur kā siers pa pienu kūļājas,
Daugava kā silta vanna vilina,
Fabrikdūmi kūp kā tāli vulkāni.
Ne uz kādu Javas salu nedzīsies,
Ja uz ceļa šeit tev iznāks zaķi pūkaini
Un kā kāpostgalvas rindā sēdīsies.
Kaija tev ar spārnu matus sasukās,
Zeme kūpēs apkārt tev kā karaša.
... Pašā vidū Rīgai dzīvo pasaka
Lucavsala. Auzu skarās sanoša.
(O. Vācietis. Lucavsala)
***
Aiz nama nams -
Kā klints pie klints.
Tavs logs kā stikla gāle
Dzinkst.

Tik lieli gadsimti,
Bet viņi
Mīl spēlēties
Ar akmentiņiem.

Spēlē, spēlē,
Spēlē te,
Kamēr Rīgu 
Saspēlē.

Rīga, Rīga -
Klints pie klints.
Bet nerūk 
Kalnenieku ģints.

Kaut brīvu dara
Rīgas gaiss, -
Tu esi
Rīgas iedzimtais,

Un nespēj
Pļavu zaļais krīts
No Rīgas
Tevi izrakstīt.
(J. Rokpelnis. Rīdzinieks (izziņa))
***
Zem Rīgas – smiltis, baltas, baltas smiltis. zem Rīgas – kauli, balti, balti, kauli, tie mīlēja reiz baltu, baltu sauli... Zem Rīgas – ciltis, neskaitāmas ciltis.
Zem Rīgas rūsa – rūsa, vecu šķēpu rūsa, zem Rīgas – kauss, no kura alus kūsā, zem Rīgas – vergs un lielkungi no rātes, zem Rīgas – daļiņa no Brāļu kapu mātes.
Zem Rīgas – granīts, rupji aptēsts granīts, zem Rīgas zvani, ar ko posts ir zvanīts, zem Rīgas – naids, kad ienaidnieks top manīts, zem Rīgas – pulss un daļiņa no manis.
Stāv Rīga torņaina, un pamatos zem viņas šo torņu saknes baro senču sirdsapziņas. 
(Zem Rīgas)