Darbs ar bērniem jau vairākus gadus, bet tikai šajā mācību gadā esmu tik dziļi iekšā darbā ar īpašajiem. Ienāk pa laikam daudz informācijas par autismu, tiek lasīts arī internetā, bukletos, nedaudz arī blogos...
Autisms nav no tiem, kas bērnu izmaina vizuāli. Bieži vien nepieciešams laiks, lai saprastu, vai šis bērns vienkārši niķojas vai nespēj būt citāds. Ar vienu diagnozi "atzīmētie" mēdz būt pilnīgi atšķirīgi. Ir sabiedrības daļa, kas šo sauc par modes slimību, taču senākais apraksts, kas atbilst autismam ir uzrakstīts 1799. gadā. Autisms nerodas nepareizas audzināšanas vai vēsu attiecību rezultātā.
Nevajag jau sazin kādam speciālistam būt, lai saprastos ar autistu. Iedomājamies kaut vai viņu vecākus. Galvenais ir zināt, kā rīkoties, kā palīdzēt, kā mīlēt. ♡
- Nepareizi saukt autismu par slimību. Tas ir attīstības traucējums, kas norāda, ka bērns attīstās savādāk nekā citi bērni. Tas saglabājas visu mūžu. Biežāk sastopams zēniem.
- Režīms un dienas plāns gan lieki nesatrauc, gan ļauj pilnvērtīgi pavadīt laiku.
- Kārtība. Visam jābūt savās vietās un tādā kārtībā, kāda ir apzināta no paša sākuma. Tas attiecas ne tikai uz telpām, bet arī paradumiem izvēlēties maršrutu, novietot mašīnu...
- Maltītes. Rezervēta attieksme pret jauniem ēdieniem, tāpēc grūti uzsākt ēšanu ārpus mājas. Bērni var būt tik aktīvi, ka nespēj nosēdēt tik ilgi, lai paēstu. Var izvēlēties ēst ar rokām.
- Lieliska dzirde. Līdz ar to saasināti uztver trokšņus (var skriet ārā no telpas, aizspiest ausis vai acis, jo dažkārt nesaprot, kas palīdzēs). Fona trokšņi var nomākt komunikāciju ar autistu.
- Labi uztver smaržas, smakas (var aizspiest degunu). Darbošanos, piemēram, var iztraucēt skolotājas lietotās smaržas vai šampūns.
- Acīgums. Traucēta koncentrēšanās, ja kaut kur kustas dzīvas būtnes vai rotē priekšmeti. Ievēros sīkas izmaiņas, kas "parastiem" cilvēkiem paslīd garām.
- Paaugstināts ādas jutīgums. Var nepatikt pieskārieni. Toties šad tad ir pēkšņa vēlme pieskarties citiem, kaut vai svešiniekiem (pataustīt matus, ūsas).
- Nav izpratnes, kā ģērbties, kā reaģēt, ja ir karsti vai auksti.
- Autisti mēdz izvairīties no acu kontakta. Tam pamatā ir bailes, jo cilvēki ir tik neprognozējami savās prasībās un emocijās.
- Atkāpjas, ja cits pienāk tuvu, tomēr pašiem grūti nepārkāpt citu distances robežas.
- Nevar iesaistīties rotaļās vai izpildīt uzdevumus, kas prasa iztēli.
- Nespēj atpazīt citos sāpes vai prieku. Nesaprot, kāda rīcība ir laba, kāda - slikta. Teiks to, ko redz un domā, pat ja otru tādējādi aizvainos. Nezina, ko nozīmē vārds "noslēpums". Neiedomājas, ka var kādam lūgt palīdzību, precizējumus vai paskaidrojumus. Ikviena situācija ir jāizskaidro. Identiskās situācijās bērns to atcerēsies.
- Smiekli, jocīgas skaņas, košana, kustības. Iztrūkstot analīzes spējām, grūti novērtēt situāciju, tāpēc autisti var smieties arī tad, ja kādam sāp. Nevajag dusmoties, bet paskaidrot, kā pareizi rīkoties šajā situācijā. Smiekli ir arī satraukuma vai apjukuma izpausme. Dusmas vai trauksme var atainoties kā košana sev, roku plivināšana, matu virpināšana... Arī prieku var izrādīt ar roku plivināšanu vai jocīgu skaņu izkliegšanu.
- Grūtības uztvert un izprast sacīto. Grūtības iemācīties runāt. Grūtības pieņemt uzvedības normas. Grūtības adaptēties citos apstākļos vai pieņemt pārmaiņas ierastajā vidē. Grūtības sadarbībā ar citiem bērniem, cilvēkiem, jo drošāk un saprotamāk jūtas vienatnē. Ir arī pretēji, ka gribas citiem tuvoties, uzsākt ko kopīgu, taču nav izpratnes, kā to darīt. Grūtības uztvert jokus, zemtekstus.
- Mācības. Daudziem novērojamas mācīšanās grūtības, taču tiem autistiem, kuriem konstatēts Aspergera sindroms sekmes var būt diezgan augstā līmenī. Bieži stiprākā puse ir matemātika. Ja par kaut ko ir interese, tad ir gan vēlme, gan pacietība uzzināt visu pieejamo informāciju.
- Autistiem nepatīk pārsteigumi, jo tie, tāpat kā cilvēki, ir neprognozējami. Piemēram, dāvanas var nevis iepriecināt, bet satraukt tā, ka bērns izvēlēsies aizskriet, paslēpties.
- Valodas apguvē un izpratnē lieliski palīdz teksta sasaiste ar atbilstošiem attēliem, norāde uz priekšmetiem, kas būs nepieciešami darbībai. Priekšmeti, objekti viņiem ir daudz svarīgāki par cilvēkiem. Jāizvēlas vienkāršas frāzes, jārunā lēni, nevajag ātri mainīt tēmas. Pašā sākumā svarīgi uzrunāt vārdā, bet frāzi noslēgt ar galveno domu. Autistiem ir grūti klausīties, tāpēc viņi mēdz izteikt savu sakāmo tajā pat laikā, kad uzrunā viņus. Autistus mulsina lūgumi komentēt cita teikto, analizēt, izteikt savu viedokli. Toties viņiem patīk daudz runāt par sev mīļām tēmām, kurās ir uztvēruši un izpratuši liela apjoma informāciju. Ja tas nav apvienojams, iefiltrējams jaunas vielas apguvē, jāvienojas ar bērnu, ka šobrīd runāsim tikai par to un to (konkrēti). Dažiem autistiem patīk atkārtot dzirdēto tekstu (gan kas tikko dzirdēts, gan agrāk, piemēram, televīzijā) vai arī neskaitāmas reizes uzdot vienu un to pašu jautājumu.
- Autistus kaitina, ja viņu vietā izdara lietas, ko viņš var paveikt pats. Ja tomēr izteiktā lūguma izpilde kavējas, ir jāpārjautā, vai viņš uztvēris domu. Iespējams, ka uzdevumu vajadzēs uzsākt kopīgi. Ir arī situācijas, kas biedē, satrauc, šķiet, ka pašam neizdosies. Tādās bērns tver svešu roku, tādējādi aicinot palīdzēt. Šādos gadījumos var gan izdarīt viņa vietā, gan stiprināt ar vārdiem, ka viņš spēs to izdarīt tikpat labi kā tu.
- Paklausība. Diezgan bezjēdzīgi lietot frāzes, kas veidotas ar priedēkli ne- vai satur vārdus "beidz!", "pārstāj!". Jēgpilnāk ir aicināt bērnu apsēsties, piemēram.
- Citi bērni mēdz autistus pataisīt par grēkāžiem, jo ir pamanījuši, ka viņi nemēdz sevi aizstāvēt. Autisti apjūk šādās situācijās, jo paši nemānās. Bez tam viņi domā, ka skolotāja tāpat zina, kam taisnība. Viņiem ir grūti uzsākt un uzturēt sarunu.
