Gribēt un negribēt brāli

"Brigita saprot, ka viņa vairs negrib nekādus brāļus. Tie rada pārāk lielu troksni."

Kopumā Pijas Lindenbaumas grāmata "Brigita un brāļi aļņi" ir jauka, taču šis un tas man liek vilkt paralēles ar bērna iegribām. Māsu vai brāli vecāki gan tik veikli nesagādā, kā mantas vai mājdzīvniekus... Autore stāstu velta brāļiem, taču no rakstītā var saprast, ka miers un klusums varētu būt daudz, daudz labāks par tiem.
Šo grāmatu izdevusi "Zvaigzne ABC" 2015. gadā. Autores teksts un zīmējumi. No zviedru valodas tulkojusi Daina Grūbe. Grāmatai 32 lpp., cietie vāki. Izvērtējot burtu fonta lielumu, ja noliktu līdzās grāmatu, par kuru rakstīju nesen, domāju, ka lasītiesācējs šo pastumtu malā, taču 7-gadniekam jau būtu īsti laikā.
💮💮💮 un 3 brīnumziediņi tikai dēļ tā, ka saskatīju tekstā diskrimināciju...

Skat, atradu arī kādas meitenes blogu! Te var izlasīt viņas pārdomas par šo grāmatu. 

Ja bērns grib sunīti

Man arī sažņaudzas sirds, redzot klaiņojošos mājdzīvniekus vai redzot, ka tiem jādzīvo neatbilstošos apstākļos, badā, bet tomēr gribu ticēt, ka ne aiz katras bērna iegribas mīlulis pēcāk nokļūst uz ielas. Protams, vēlmei jābūt pārrunātai, izprastai un pamatotai. Ne velti bērnu grāmatu vidū ir tieši šādas - par rūpēm un atbildību.

"Vislabākais draugs", "Zvaigzne ABC", 2016. Helēna Brosa un Kristela Rennsa, no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane. 60 lpp., cietie vāki.

Lieli burti un lieli zīmējumi, viegli lasāma un viegli uztverama. Grāmata, kurā atklāts, kā Melkerā rodas interese par suņiem un kā viņš pats tiek pie kucēna.

"- Bet tas ir apgrūtinoši, - saka tētis. - Suns jāved ārā gan no rīta, gan vakarā. Gan lietū, gan slapjdraņķī.
- Es apsolos iet ārā ar suni, - Melkers saka."

Man grāmata likās ļoti jauka, neuzkrītoši pamācoša, tomēr suņu pastaigu jautājums ir ļoti komplicēts. Bērns nevar būt atbildīgs par spēcīgu suni un nezinās, kā rīkoties, ja viņa mīlulim uzbruks sveši suņi.

💮💮💮💮💮

"Ringla no Suņa zvaigznāja", "Zvaigzne ABC", 2015. Aivars Kļavis. Bildes zīmējusi Veronika Frolova. 56 lpp., cietie vāki.

Patiess stāsts par kucēniem, kuri piedzimst autokapsētā, tiek atšķirti no mātes un nolemti drošai bojāejai. Un par to, kā Ringla, māsiņas un brālītis tomēr tiek izglābti, audzināti, atrod jaunas mājas. Nopietna grāmata, kura rosina izvērtēt ļauno un labo, kā arī iepazīstina ar kucēnu dažādo dabu.

"-Tas nebūs mans suns, tas būs mans draugs, - atbildēja zēns, kurš kopš tās janvāra nakts, kad abi ar Tēti atrada uz ielas kasti - kasti, kas kustējās, - bija izlasījis vairākas grāmatas par suņiem, to dresēšanu un kopšanu."

Šī grāmata varētu būt gan kopā lasāma, gan patstāvīgai lasīšanai, sākot ar 2., 3. klasi. Ļoti iespējams, ka pēc izlasīšanas bērnam gribēsies par šo parunāties ar vecākiem. Kā turpinājums varētu būt dzīvnieku patversmes apmeklējums.
Atrastie kucēni ir tik mazi, ka tiem vēl nepieciešams mammas pieniņš, bet neviens nezina, kur ir viņu māmiņa. Tiek atrasta aizvietotāja. Uzskatu, ka autors to ir piemirsis stāsta beigās, jo beigās Ringlas saimnieks kucītei stāsta, ka pilsētas dome likvidēs arī to autokapsētu, kurā viņa piedzima.

💮💮💮💮💮 

Ēdelīgā māmiņa

"Mamma, kas apēda bērnus", "Zvaigzne ABC", 2017. Latviešu rakstniece Ieva Melgalve. Bildes zīmējusi Anita Rupeika. 32 lpp., cietie vāki.

Virsraksts, kas mani nobiedēja, bet ieinteresēja. Vispirms izprašņāju tos, kuriem jau mājās, tad - izlasīju veikalā, beigu beigās - nopirku.

Vienlīdz lieliska kā lasīšanai priekšā (šoreiz mammām, pielietojot savas slēptās aktrišu dotības), tā bērnam, kurš nesen iemācījies pats lasīt un pazīst rakstītos burtus.

Pieejama arī grāmatas angliskā versija.

💮💮💮💮

Kaķadēmija

Ja es topošam skolēnam gribētu uzdāvāt grāmatu, iespējams, es izvēlētos "Zvaigzne ABC" 2015. gadā izdoto "Pelle Bezastis uzsāk skolas gaitas". Pirmo grāmatu par gudro, labsirdīgo kaķi, kuram žurka nograuzusi asti, 1939. gadā uzrakstīja zviedru rakstnieks Jesta Knutsons. Osa Renna un Mīkaels Renns piedāvā savu pārstāstu. Bildes zīmējusi Ingrida Flīgare. Tekstu tulkojusi Ieva Pudure. 32 lpp., cietie vāki.

Kāds labums no skolas? Vasaras brīvlaiks! Starpbrīži! Vai vēl kas?

Kādas attiecības valda skolā? Draudzība, izpalīdzība vai pazemošana un izsmiešana?

Kurš skolotājs Zviedrijā ir vēl sliktāks nekā sliktākais un kurš - visjaukākais?

"- Direktors esmu es, - Monss lepni teica. - Es ļoti atvainojos par savu skolotāju, kas neko neprot izdarīt pareizi. Viņš tiks atlaists.
Inspektori neapmierināti paskatījās uz Monsu.
- Skolotājs nav jāatlaiž, - pirmais inspektors iebilda. - Viņš ir vienīgais, kas kaut ko dara pareizi šajā šausmīgajā skolā. Pat tad, kad iestājas tumsa, viņš spēj saglabāt mieru."

Vasaras sākumā biju uz kursiem par talantīgu domāšanu, tāpēc "kaķadēmija" un "kaķučīno" man likās kā piemēri no jaunu vārdu darināšanas spēlēm, kuras skolēniem var piedāvāt ikvienā brīdī, kad pietrūkst vajadzīgās degsmes, ieinteresētības par apgūstamo vielu.
Toties citu kursu (gramatikas) ietekmē sāku googlēt, kā tad īsti ir: Upsala vai Upsāla?

Grāmata piemērota no brīža, kad bērns brīvi spēj lasīt un izprast garākus tekstus.
💮💮💮💮

Mājas ir mājas

Šoreiz rakstīšu par kādu senu grāmatu. Varbūt ir izdota vēl kādu reizi, bet es "Otrajā elpā" nopirku "Liesmas" 1974. gada izdevumu. "Kaštanka", Antons Čehovs, Dmitrijs Kardovskis, 54. lpp., cietie vāki. Grāmatu no krievu valodas tulkojusi Anna Grēviņa.

Ja nekļūdos, šī grāmata manos skolas gados bija obligātās literatūras sarakstā. Atcerējos vien to, ka stāsts bija par rudu kucīti, bet, iespējams, ka tas atmiņā palicis tikai dēļ vāka. Šī "Kaštanka" bija viena no dažām bērnu grāmatām, ko atradu bērnībā manu vecvecāku plauktā. Šobrīd tā ir aizceļojusi uz maniem laukiem :) Tagad pirku, bet ne sev. :)

Lasot aizdomājos, vai mūsdienās vecāki gribētu, ka bērni lasa ko šādu? Par saimnieku - dzērāju, kura aprūpē ir ne tikai suns, bet arī bērns un putns... Par cirku... Par nāvi... Es domāju, ka stāsts aicinās bērnus izvērtēt, kas ir labs, kas slikts. Arī ne visiem cilvēkbērniem paveicas piedzimt ģimenēs, kurās par viņiem rūpējās, taču nevienas pagaidmājas nespēj aizstāt īstās...

"... viņa luncināja asti un apsvēra jautājumu: kur labāk - pie svešā vai pie galdnieka? Svešajam nabadzīga un neglīta iekārta; izņemot atzveltņus, dīvānu, lampu un grīdsegas, viņam nekā nav, un istaba šķiet tukša; galdniekam turpretim viss dzīvoklis bāztin piebāzts ar mantām: viņam ir galds, skrūvsols, zāģu skaidu kaudze, ēveles, kalti, zāģi, būrītis ar ķivuli, toveris... Pie svešā nav nekādas smakas, bet galdnieka dzīvoklī vienmēr ir dūmaka un lieliski smaržo līme, laka un zāģu skaidas. Toties svešajam ir viena ļoti svarīga priekšrocība - viņš dod daudz ēst, un viņam par labu jāliecina - kad Kaštanka tupēja pie galda un aizgrābta lūkojās viņā, svešais ne reizes neiesita, nespārdīja Kaštanku ar kājām un ne reizes neuzkliedza: "Vācies prom, nolādētā!""

Noteikti iesaku izlasīt šo stāstu, vien "jāuzķer" īstais brīdis, kad bērns sāk analizēt apkārtējos notikumus.
💮💮💮💮💮

P. S. Kad savu sakāmo esmu izteikusi, varu mierīgi "paGooglēt" un, lūk, kāds jauks atklājums! - "Kaštanku" var izlasīt un/vai izprintēt arī PDF formātā!!! :)  Tikpat jauks atklājums (jā, jā, tas ir ļoti saistīts ar to, kāpēc ir konkrētais Pdf), ka no šī gada Leļļu teātra repertuārā jauna izrāde!!! Tuvākās izrādes 14. maijā un 11. jūnijā. Nezinu, kā veidota izrāde, bet rekomendē to no 6 gadu vecuma, kas grāmatai man šķistu ļoti par agru. Bērni attīstās dažādi, tāpēc, protams, ka to, ko spēs vairums ap gadiem 10, kāds noteikti varēs jau gados 6! ;) Atrodu arī, ka ir, ir grāmata izdota vēl no "Zvaigznes ABC" puses "Lasītprieks" sērijā. Šeit iesaka no 9+.

Agrākie ieraksti par bērnu grāmatām pieejami šeit! ;)

Likums par olām

Grāmatu apskatā šoreiz atgriezīšos pie vienas jau aprunātas grāmatas - "Prezidents", jo ļoti gribas nocitēt labojumus likumā par olām:
"(..) vistām vajadzētu rādīt filmas par putniem un atskaņot labu mūziku. Vēl labāk būtu, ja viņas varētu klausīties citzemju vistu kladzināšanu. Viņām varētu būt savstarpēji interneta sakari. Tad viņas uzzinātu jaunumus par vistu dzīvi citur pasaulē. Vēl vistas varētu nodarboties ar aerobiku un viņām varētu rīkot skaistuma konkursus. Govīm un suņiem taču ir skaistuma konkursi, kāpēc nevarētu izraudzīties arī vistu skaistumkaralieni? Visādā ziņā vistu pelēkā ikdiena jāpadara mirdzoša un līksma. Varbūt tad viņas sāktu dēt krāsainas olas. Piemēram, Lieldienās. Ar mūsu vistu dētām krāsainām Lieldienu olām mūsu valsts varētu kļūt ļoti slavena visā pasaulē."
Šobrīd man kā pieaugušam cilvēkam nāk prātā gan Latvijas nebūšanas vistu labturībā, gan tas, ka, jā, kāpēc vistas šitā apbižo? Kaķi, suņi, govis parasti tiek pie vārdiem, vistas - tikai retā... Un vēl ir tik jauki izdomāt kaut ko tādu, lai popularizētu savu valsti pasaulē. Labi, izdētas Lieldienu olas, ir vistīrākā fantāzija, taču "Prezidentā" ir arī daudz reālāks stāstiņš par cepuri ar piņķeriem. :-)
Starp citu, pēc pirmā ieraksta paskatījos, ko internetā jau varēja izlasīt līdz tam (pirms apzināti nelasu un nelasīšu citu recenzijas, lai neietekmētos), tāpēc tagad ieteikšu jums izlasīt Ievas Melgalves rakstu. Viņa citē arī 8 un 12 gadīgu bērnu viedokli.
💮💮💮💮💮

Kad jāsāk no viens, divi, trīs...

Šodien esmu gatava trešajam aprakstam iezīmē par bērnu grāmatām.

"Zvaigznes un magoņu sēkliņas" (22. lpp., "Liels un mazs", 2016), Romana Romanišina, Andrijs Lesivs. Cietie vāki.

Grāmata tulkota no ukraiņu valodas. Darbs 2014. gadā saņēmis starptautisko bērnu grāmatu balvu Bologna Ragazzi Award. Daļai bērnu tuvākas ir grāmatas, kuru galvenie varoņi atbilst viņu dzimumam un, vēl saistošāk, viņu vecumam... Šajā stāstā galvenā ir meitene Dora, kura dzimusi matemātiķu ģimenē, taču viņas vēlme skaitīt - skaitīt visu pēc kārtas - ir tik lipīga un pa spēkam ikvienam no mums!

"Pastaigājoties parkā, Dora skaitīja lapas, pienenes, akmeņus, skudras, kas tekalēja visos virzienos, pogas garāmgājēju mēteļos un pat šo pogu caurumus. Pilsētā viņa viduslaiku tornim saskaitīja 458 ķieģeļus, ielas galā 15 eglītes un vēl 7 alejā, kas veda uz strūklaku."

Vai nav lieliska ideja, kā sevi izklaidēt? Prieks par šādu grāmatas saturu planšetu un viedtālruņu laikmetā! Šī varētu būt jauka dāvana meitenītei Dorai rītdienas vārda dienā! ;)
💮💮💮💮💮

Prezidentu lietas

Pēc pirmā grāmatu apraksta sapratu, ka noteikti jāpiemin arī ilustratori, jo pārāk bieži tie nepelnīti tiek aizmirsti...
Un vēl, lai arī grāmatas ir dārgas (kaut citur Eiropā, pat kaimiņIgaunijā, tās maksā vēl vairāk), ietaupīt, pērkot mīkstajos vākos, īsti neatmaksājas. Plānajām, protams, nav ne vainas, bet tās, kuras ir biezas un sastāv no ielīmētām lapām, ir īpaši jāpietur, lai neaizšķirtos. Ja bērnam ir izvēle, viņš izvairīsies, jo tās ir neērtākas lasot. Un tiklīdz šīs grāmatas nonāk plašākam patēriņam, tā ātri vien sāk izlīmēties. Te labi iederas saruna, par saudzīgu izturēšanos, taču bieža lasīšana tāpat novedīs pie kliedziena pēc ātrās palīdzības. Vislabākais pircējam būtu izvēle: mīkstie vai cietie vāki, jo bibliotēkām noteikti neder pirmie...

 Šoreiz stāsts par grāmatu, no kuras jau biju bērniem priekšā lasījusi dažus stāstus - "Prezidents"(75. lpp., "Liels un mazs", 2015) Aino Pervika , māksliniece autores meita Pireta Rauda.
Nupat Latvijas prezidentam ir bijis jāpiedalās Latvijai nozīmīgajos svētkos un nākamā lielākā uzruna būs gaidāma, kā šajā bildē!
"Prezidentā" ir stāstiņi par Igaunijas prezidentu, kura ikdiena diezgan līdzīga Latvijas prezidenta gaitām un pienākumiem. Uzzinām, kas jāprot svarīgākajai valsts personai un tajā pat laikā neaizmirstam, ka arī prezidents ir viens no mums, kuram ir savi noslēpumi, vēlēšanās, bailes, ģimene un kurš mēdz arī saslimt...
Starp citu, grāmatas varonis, pateicoties savai izglītībai, novērš kaut ko līdzīgu Zolitūdes "Maximas" traģēdijai...
"(..) Un vēl viņš prata veselās sešpadsmit valodās pateikt "Labdien!" un "Es ļoti priecājos par mūsu tikšanos!". Tikai viņš ne vienmēr bija pilnīgi pārliecināts, vai katrā vietā saka to pareizajā valodā. Tautas un valodas viņam reizēm mēdza jukt. Piemēram, reiz, jau būdams prezidents, viņš ciemos atbraukušajam Kiribati prezidentam pateica "Jó napot kívánok!", kas nozīmē "Labdien!" ungāru valodā. Taču nekas slikts nenotika. Turklāt Kiribati prezidents, savukārt, uzskatīja, ka pašlaik uzturas Latvijā un tiekas ar Latvijas prezidentu. Kiribati prezidents vienkārši bezcerīgi jauca Igauniju, Latviju un Lietuvu."
Varbūt tāpēc, ka igauņu autori nav tie biežāk lasītie, man ir vajadzīgs nedaudz laika, lai pierastu pie šīs rakstnieces stila, tomēr stāstiņi ir asprātīgi un aizraujoši, Bez tam es zinu, ka tie ļoti patīk bērniem. :-) Piemērota tiem, kam ir interese par to, ko rāda ziņās, tiem, kuri grib uzzināt, kas un kā izdomā likumus.
💮💮💮💮💮

Grāmatas par dzimteni

Tuvojoties Latvijai svarīgiem datumiem, nolēmu izlasīt 2 grāmatas, kuru autori bērnus iepazīstina ar Latviju - tās vēsturi, simboliem, tradīcijām.
Šis ir sākums apskatiem par bērnu grāmatām "Brīnumpuķē" - gan jaunām, gan nesenām, gan tādām, kas rakstītas manā bērnībā un vēl senāk. Vērtējums puķītēs. :-) No 1 - 5.

"(..) Latvija mums visiem ir tikai viena, un, lai cik tālu pasaulē arī mēs dažreiz neaizklīstu, tā gaida mūs mājās, gaida Rīga, gaida Vidzeme, Kurzeme un Zemgale, un Latgale, gaida mūsu kalni un lejas, upes un ezeri, mākoņi virs mūsu galvām, gaida dziesmas un mūsu valoda!" - Juris Zvirgzdiņš "Mūsu Latvija" (31. lpp., "Zinātne", 2008). Lasot trialogu, uzzinām svarīgāko par mūsu valsti (atslēgas vārdi iespiesti citā krāsā). Šo grāmatu var lasīt kā bērns, tā pieaugušais, kā latvietis, tā cittautietis. Uzskatu, ka, klāstot vēsturiskus faktus, pieaugušie mēdz aizrauties un arī šajā gadījumā man trūkst tā āķīša, kas spēcīgi aizrautu līdzi ikvienu no bērniem. Kādu - noteikti, žēl, ka ne vairumu. Es šo grāmatu ar lielāko prieku uzdāvātu saviem ārzemju radiem, tiem, kuri nav dzimuši te, bet kuri prot latviešu valodu un interesējas par notikumiem Latvijā.
💮💮💮

"Vēsturi veido simtiem un tūkstošiem šādu ļaužu kā tavi draugi. Diemžēl katru no viņiem nevar ierakstīt vēstures grāmatās. Taču tas nenozīmē, ka viņu veikums nav nozīmīgs, viņi visi veidojuši to pasauli, kurā šobrīd dzīvojam (..)" - Valdis Klišāns "Matīss meklē Latviju" (39. lpp., "Zvaigzne ABC", 2010). Kaut autors sarakstījis vairākas mācību grāmatas vēsturē, stāsts patiešām aizraujošs. Zēns, izmantojot hrononavigatoru, nokļūst senajā Kursā, viduslaiku Rīgā, satiek hercogu Ketleru, mācītāju Reiteru, vienaudzi Mariju (bet patiesībā viņus šķir trīs gadsimti), divus ievērojamus vīrus, kuri izdomāja Latvijas vārdu, tiek ielikts Cēsu cietumā... Šo grāmatu izlasīju ļoti ātri un esmu pārliecināta, ka tā negarlaikotu arī bērnus. Izdevniecība to iesaka no 11+, bet domāju, ka sižets var ieinteresēt arī gados jaunākus bērnus.
💮💮💮💮💮