Dzejoļi par krāsām

***

Tie baltie, tie baltie, tie mākonīši baltie -

tie ir vissaldie.

Tie bužinās un pužinās

un visvisādi užinās!

Tie baltie, tie baltie, tie mākonīši baltie...

Tie sārtie, tie sārtie, tie mākonīši sārtie -

ar tiem tik bārties.

Tie mīņājas un tīņājas

un visvisādi smīņājas!

Tie sārtie, tie sārtie, tie mākonīši sārtie...

Tie melnie, tie melnie, tie mākonīši melnie -

tie der tik velniem.

Tie dūcinās un rūcinās

un visvisādi pūcinās!

Tie melnie, tie melnie, tie mākonīši melnie...

Tie zilie, tie zilie, tie mākonīši zilie -

tie mums vismīļie.

Tie zilinās un tilinās

un visvisādi mīlinās!

Tie zilie, tie zilie, tie mākonīši zilie...

(L. Briedis. Dziesmiņa par mākonīšiem)
***
Kur gan ir zilā krāsa?
Uz galda nav, zem gultas ne tik.
Gan jau, ka mazā māsa
to aizstiepusi, tā viņai tīk.

Paņemšu zilo krāsu tepat no debesīm,
pastiepšu, iemērkšu otu un gleznošu kā līdz šim.

Man pazuda dzeltenā krāsa, 
tā stāvēja te - es atceros, kā
dzeltenā citām stāsta,
cik koša un gaiša ir tā.

Paņemšu dzelteno krāsu no pienenēm grāvmalī,
pastiepšu, iemērkšu otu un gleznošu kā līdz šim.

Es meklēju sarkano krāsu,
vai tā arī ir noslēpusies?
Somā vai skapī to bāzu,
kurš manā vietā to atcerēsies?

Paņemšu sarkano krāsu, tikai jāpaciešas mazliet,
kad saule šovakar rietēs, tad ķeršu sarkano ciet!

Pirms aizmigšu, māmiņai došu
kā kartiņu krāsaini košu
šo dienu uzzīmēto
un pastāstīšu, kā ieraudzīt to:

paņem šo balto lapu un skaties -
tev arī ir jāpaciešas mazliet, 
lai ieraudzītu, kā es pratu uzzīmēt to, kā mums iet.
(K. Kazāks. Krāsas)
***
Septiņi celiņi:
Sarkans, dzeltens,
Oranžs, gaišzils,
Zils un zaļš,
Un violetais.
Dibens nu būs
Septiņās krāsās!
(M. Čače. Varavīksnes slīdkalniņš)

***

Zilā krāsā ir debesis,
Pieej pie atvērtā loga un paskaties.
Cik skaista ir zilā debess?

Zilā krāsā ir puķes,
Aizej uz pļavu un pavēro.
Kā bites san ap zilajām puķēm?

Zilā krāsā ir tauriņi,
Izej dārzā un tu redzēsi.
Cik skaisti lido zilie tauriņi! 
***
šis zēns ir zils -
tā māte sauca
jau saule riet
drīz jūrmala būs tukša
pēc stundām ilgas
peldēšanās jūrā
tam lūpas sazilējušas
un pleci trīc
"šis zēns ir zils" -
tam visu mūžu
vilksies līdz

šis zēns ir zils -
ik reizi mājās nākot
un džinsu bikses
velkot nost no kājām
un atklājot ka
tinte iesākusi tecēt
gan kabatā
gan visos desmit pirkstos
šis zēns ir zils -
viņš klusi teica
vannā mirkstot

šis zēns ir zils -
it visi klasē smējās
kad draugu mierinot
to apskāva viņš slepus
un pieskārās ar lūpām
saraudātam vaigam
bet bildi ielicis 
kāds internetā bija
šis zēns ir zils -
kāds cits tai
pierakstīja

šis zēns ir zils -
un visas viņa šūnas
ikvienā loceklī
ir pilnas zilās krāsas
un acu zīlītes
un pietūkušās vēnas
tas ko viņš mīl
un ko vēl tikai mīlēs
šis zēns ir zils 
pat zemapziņas 
dzīlēs

šis zēns ir zils -
ārsts konstatēja sausi
viss vienos zilumos
un grieztās brūcēs
viņš tika atrasts
vēlu vakarā uz ielas
bij oktobris
un ledains lietus lijis
šis zēns ir zils -
tāds visu mūžu
bijis
(I. Šlāpins. šis zēns ir zils)
***
Ko maza zila zīlīte 
par Ziemassvētkiem zina -
bet zilā rītā atlido,
pie loga pieklaudzina.

Ko maza zila zīlīte 
par Ziemassvētkiem zina,
bet zaļu egles zariņu
ar spārnu pašūpina.

Ko maza zila zīlīte 
par Ziemassvētkiem zina,
bet man uz pleca nolaižas,
no tevis pasveicina.

Ko maza zila zīlīte 
par Ziemassvētkiem zina,
pie tevis lido atpakaļ,
no manis pasveicina.

Un, atgriezusies debesīs,
mums abiem pamirkšķina
šī mazā zilā zīlīte,
kas visu labi zina.
(I. Zandere. Mežaparks)

***

Kā sniegi kalnu galotnēs -

Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas

Un sārtā zeltā blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj,

Vēl viņi kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos

Gaist zili baltos debešos,

Drīz tomēr miglas atstās tos

Un - viņi sauli atstaros.

Kā sniegi kalnu galotnēs -

Lai mūžam balti būtu mēs.

(J. Jaunsudrabiņš. Kā sniegi kalnu galotnēs)
***
Šodien visa pasaule balta, balta -
pārējās krāsas paslēptas,
atpūšas, guļ.
Balti ir jumti, žogi
un šūpoles sētā,
balta ir smilšu kaste...
Pat neredz vairs - kur!...

Šodien visa pasaule balta, balta,
pārējās krāsas paslēptas,
bet drīz, gan jau, gan:
izkāps saule no mākoņa,
aizbaidīs salu,
un soliņš mājas priekšā
kā bijis - būs zaļš!...
(M. Laukmane. Gan jau, gan...)
***
Balti jumti, kur vien skatos,
Balta galva stabiņam,
Balta, balta ziema matos
Vectētiņam labiņam.

Gāžas pāri lietus šaltis, 
Vējš gar pakšiem grabinās:
Mājām jumti nav vairs balti,
Nokūst sniegs no stabiņa.

Tikai vectēvs balts kā senāk,
Skumji smaidot, pasaka:
- Man vairs pavasaris nenāks,
Pārvērtīšos pasakā.
(A. Auziņš. Baltās galvas)
***
Balts taurenis pie taureņa slīgst,
Bet trešais tiem vaicā: - Vai drīkst?
Ceturtais klusēdams notupstas,
Piektais man plaukstā pārvēršas.
Sestais ļaujas vējam, kas garām skrien,
Kopā ar septīto - uz debesīm vien!
Astotais, devītais, desmitais
Tiek ieausti baltajos plīvuros,
Kas lēnām uz zemes nolaižas,
Kā pūkaina sega uzsedzas.
(S. Bērziņa. Ziemīgā deja)

***

Kad klusē,

tad zila vai pelēka.

Kad runā,

tad balta salēkā. (Jūra)

(J. Baltvilks. Mīklas)  

***

Pavērās pākstis

Smaidā lūpas -

Pupas, pupiņas

Pret zemi klupa!

Zilā - tupus, 

Sārtā - tupus, 

Baltā nokrita rāpus,

Baltajai pupai

Ar melno pieri

Kritiens ļoti sāpēja.

Piecēlās zilā,

Piecēlās sārtā, 

Baltā palika rāpus -

Baltajai pupai

Ar melno pieri

Kritiens vēl ļoti sāpēja.

Aizskrēja zilā,

Aizskrēja sārtā,

Baltā dārzā uz vietas

Ar zemi

Kā cepurīti apsedzās -

Līdz nākošā pavasara lietiem.

(M. Rungulis. Baltā pupa)
***
Manā dārzā smukas puķes
Krāso lūpas tā kā skuķes.
Un kā mīļas māsiņas,
Dižojas ar krāsiņām.
Roze uzziež sarkano -
Dārzā pašu spilgtāko.
Kosmejai ir rozīgā -
Dārzā pati maigākā.
Gladiolai - oranžā -
Dārzā - ugunīgākā.
Lillā kurai meitenei?
Ak, tak mūsu asterei!
(S. Bērziņa. Puķu skuķes)

***

Saimnieku pārnākam

Uzticīgs gaida

Melnbalts sunītis

Kā pupas zieds.

Melnbalta žagata

Baltmelnā bērzā

Gaidīto dziesmiņu

Sunītim dzied:

- Žag-žag! nāk, nāk!

Žag-žag! Jānis nāk! -

Jānītis uzsauc: - Džipo, Džipo! -

Sunītis priecīgs pretī ripo!

(I. Bērza. Jāņa sunītis)

***

Klabata, klabata -

Baltais stārķis

Osī pie bērnudārza

Bērnus pārzin.

Čabata, čabata -

Melnais stārķis

Tālajos silos

Zābakus cilā.

Baltais pabradā upmalas zālē -

Atnes no rīta vienai māsiņai brāli.

Melnais uz siltajām zemēm

Pošas tāds lēnīgs:

Viņam par mājām tur jāiznēsā

Ogļmelni nēģerēni.

(A. Goba. Baltais un melnais)

***

Baltajiem lāčiem deguni melni -

Laikam rakušies siltos pelnos.

Balti lāči guļ baltā sniegā, 

Sarkana uguns tiem rādās miegā.

Kas tur ledos uguni kur?

Lāči pa sapņiem un sniegiem iet tur.

Naktīs garās, saltās un melnās

Lāči degunus silda pelnos.

(V. Gune. Balto lāču deguni)  

***

Zinu, zinu, bet neteikšu,

Kur baltais zaķīt's guļ;

Aiz upītes kalniņā,

Sīkā lazdu krūmiņā.

(Ltdz)  

***

Balta kaza māju cēla,

Resnus baļķus kalnā vēla,

Gan ar ragiem, gan ar nagiem,

Cēla, cēla, vēla, vēla,

Kamēr cēla, kamēr vēla,

Paslīd kāja, sabrūk māja, 

Venter tenter bums!

(Ltdz) 

***

No balta sniega baltas domas raisās,
No balta sniega balti sapņi dzimst,
Un baltā pasaulē kā prieka gaidās
Balti vārdi baltā dzejā grimst.
***
Uh, debeszilā debestiņ!
Ē, pasaulīte baltā!
Zaļsārtos ledus stikliņos
Mirdz egle sudrabbaltā.

Visapkārt baltā baltumā
Snauž piesniguši sili,
Un es pa vidu klajumā
Sev ceļu baltu pili.

Tā pils līdz malām piebērta
Ar sudrabotu prieku,
Bet pats es tajā sudrabā
Par sniegavīru tieku.

Un visa mana baltā pils
Tik pilna gaišu jūtu,
It kā pa baltu kupenu
Es izvārtījies būtu.

Es grābju abām riekšavām
Un baltu prieku kaisu,
Un aizvizuļo mana pils
Kā vizuļi pa gaisu.

Pats stāvu, muti pavēris,
Šai ziemas rītā saltā...
Uh, debeszilā debestiņ!
Ē, pasaulīte baltā!
(L. Vāczemnieks. Prieks)

***

Pelēka dadža poga pie svārkiem,
Pelēks zirneklis tīklu auž.
Pelēki, putekļu noklāti ceļi,
Pelēkas ēnas grāvmalās snauž.

***
Pirmie svētki

Pelēkais rīts meklēja pelēko vakaru, 
ilgi maldījās,
pelēkais rīts satika pelēko vakaru,
ilgi runājās.
Kur palika pelēkā diena?
Vai nemanīji?
Tā jau bija tā pelēkā diena,
bija veselas septiņas,
ne jau vien viena.

Otrie svētki

Krāsains putns atlaidās -
visi skatījās,
krāsains putns skaļi iebrēcās -
visi nobijās.
Atlidoja pelēks putns -
it neviens to nemanīja,
iedziedājās pelēks putns -
meži pārvērtās par varavīksni,
cilvēki par varavīksni.
Aizlidoja lakstīgala,
pelēksvārcīte,
pavasari vasarā
iedziedājusi.

Trešie svētki

Ratiņš dūc, un pelēks dzīpars
tek kā pelēks avotiņš.
Tek caur vienu rudzu lauku -
iznāk rakstains cimdu pāris,
tek caur vienu miežu lauku -
iznāk rakstains zeķu pāris,
tek caur vienu debestiņu -
iznāk sagša, pilna sauļu,
pilna mūsu auseklīšu.

Ceturtie svētki

Atnāk laiks, un daudzi aizmet
savu krāsu pelēko,
akmens neatdod nekam
savu krāsu pelēko.
Vari mazgāt, berzt un pāršķelt -
pelēks bij un pelēks paliks.
Tikai skaties - nu ir gludāks,
tikai skaties - nu ir spožāks,
tikai skaties - akmens smaida
pelēku un siltu smaidu.

Piektie svētki

Jūra pelēka mūžmūžam
dun gar mūsu tēvu zemi,
zeme pelēka mūžmūžam
klus gar mūsu tēvu jūru.
Skaties tuvāk - visa jūra
pilna baltu, baltu ceļu,
skaties tuvāk - visa zeme
pilna zaļu, zaļu ceļu,
visi ceļi gaidīt gaida,
mani gaida, tevi gaida.

Sestie svētki

Kad krāsa pelēkā svin svētkus,
var pārvērsties tā sudrabā,
un sudrabā ir rīta rasa
un ezers vienā sudrabā,
un sentētiņa kaldinātā
ir sakta senā sudrabā
un senmāmiņas paglabāta
dziļdziļi smiltī pelēkā.

Septītie

Šņāc pelēks vējš,
mells negaiss nāk,
un zelta zibens cērt -
tu re, tu re, tu re -
un runcim kažoks
atkal jāžāvē.
(V. Ļūdēns. Pelēkās krāsas septiņi svētki)
***
Vakar zvirbulim pazuda māsa.
Māsa tam bija pelēkā krāsā.
Māte tam bija pelēkā krāsā,
tēvs arī bija pelēkā krāsā.
Radi tam bija pelēkā krāsā,
un, kā radi, tēvs, māte un māsa,
zvirbulis pats bija pelēkā krāsā.

Ja tu pazīsti pelēko krāsu,
palīdzi zvirbulim sameklēt māsu.
(O. Vācietis. Zvirbulim pazuda māsa)
***
Maza, maza liepiņa,
Zeltītas lapiņas;
Uzpūta vējiņš -
Aizplivināja.
(B. Brice. Liepiņa)
***
Maza, maza ābelīte,
Pieci zelta ābolīši.
Uzpūta vējiņš,
Nopurināja.
(B. Brice. Ābelīte) 
***

Kas ir zaļš, vai tu man vari pasacīt?

Zaļa ir zāle,

Pavasarī agrā.

Zaļš ir mežs,

Naktī vistumšākajā.

 

Kas ir zaļš, vai tu vari man pasacīt?

Zaļa ir pļava,

Vēl neuzplaukusī.

Un arī piparmētra,

Tikko noplūktā.

 

Kas ir zaļš, vai tu man vari pasacīt?

Zaļo mēs redzam plaši,

Jo tā ir harmonija mūsos iekšā.

Zaļi mēs esam paši,

Jo visa dzīve vēl mums tikai priekšā.

***

Lec pa pļavu, skaties, te -

Maza, zaļa vardīte.

Varde odu ierauga,

"Kvā!" to tūliņ apēda.

(B. Brice. Vardīte) 

***

Nāk zaļā krāsa pār laukiem

Un izkrāso jauno zāli,

Lai mežmalas paeglītis

Var dadzi nosaukt par brāli.

Nāk dzeltenā krāsa pār pļavu

Ar košām pieneņu čībām,

Lai dzeltenie taurenīši

Var slēpties tur draiskulībās.

Nāk zilā un sarkanā arī

Un pārvelk pāri ar otām, 

Lai katra puķu princese

Var greznoties savām rotām.

Daudz krāsu nu sarit vienviet

Un sacenšas mirdzēšanā,

Bet baltajai saulei visas

Kā savai māmuļai klanās.

(A. Goba. Krāsu sacensība)
***
Balts un zaļš
balts un zaļš
paskrien acīm garām

Nav ko minēt -
nekas cits:
tā ir vasara!

Nav ko minēt, 
nekas cits:
tā ir zaļa pļava!

Nav ko minēt,
nekas cits:
zelta saule staro!
(M. Laukmane. Nav ko minēt!)
***
Vasara saaicina ap sevi
tik daudz krāsu, 
ka vairs nezinu, 
kura ir pati īstākā
un pati svarīgākā! -

zaļš, zils un dzeltens,
balts, rozā un sarkans...

- Pati svarīgākā krāsa ir raiba, -
saka pļava, - jo raibs ir 
visu kalnu un pakalnu pārklājs!...
(M. Laukmane. Vasaras krāsas)
***
Atnāk pavasaris jauks,
Apkārt dzeltens pieneņlauks!
Puķes šūpo galviņas,
Strazdi kārto spalviņas.
Viņu tērpi saulē zvīļo
Pavasaris visus mīļo.
(S. Bērziņa. Pavasaris)

***

Rūķītis pa mežu iet,

Galvā sārtu mici liek,

Iet un skaita beciņas -

Tās, kas aug pie taciņas.

(B. Brice. Rūķis)

***

Rūķītis pa mežu iet,

Galvā sārtu mici liek,

Iet un skaita eglītes,

Kuru zaros svecītes.

(B. Brice. Rūķa pastaiga)

***

Fokus pokus, ele vele,

Mašīnā brauc rozā pele.

Paskat, paskat, pele kāda,

Visiem bērniem pigu rāda!

(B. Brice. Rozā pele) 

***

Skatiet, bērni, esiet klusi,

Pele brauc ar autobusu!

Matos rozā lente tai,

Uzdzied dziesmu trai-rai-rai!

(B. Brice. Pele šoferis)
***
Ek, pa pļavu raibi gāja -
raibais raibo raibināja,
sārtais zilam laipni māja,
zilais sārto drebināja,
baltais brūnam galdu klāja,
brūnais balto purināja,
zeltains zaļam garām slāja,
zaļais zeltu birdināja,
košais bālo pikti rāja,
bālais košo dancināja,
sudrabvējš tur pāri jāja,
i ne smilgu nebradāja.
(L. Vāczemnieks. Vējš pār pļavu)
***
Nav jau šis vēl diezcik plecīgs,
vēl jau zaļš, bet, lūk, cik lecīgs!
Nerāpo kā daži citi -
Lec pār skudru un pār biti.

- Ko tu lec? - es šim prasu.
- Ko tu bradājies pa rasu?

- Kur es gribu, tur es lecu,
tam vēl neesmu par vecu!
Kad tu manos gados biji,
vai tad tu tā nedarīji? -

Ko lai atbild? Ko lai saka?
Labāk iešu savu taku.

Ko lai jaunam saka vecs?
Kas ir zaļš, tas augstu lec.
(L. Vāczemnieks. Lecīgais)