(attēls no Pinterest)
- Niķošanās ir pieņemama emociju izpausme vecumposmā, kad bērns vēl neprot savas sajūtas formulēt citādi;
- Niķi ir arī sava veida atklātība, uzticība, kuru bērns atļaujas paust tam, kuru mīl visvairāk un vietās, kurās jūtas droši;
- Kad mazajam mostas vēlme visu pētīt, izzināt, no vecāku puses jābūt pielāgotai videi. Aizliegumi ik uz soļa bērnam liks pretoties, spītēties, neklausīt;
- Jāatceras, ka esam bērna paraugs, ne malā stāvošs pavēlnieks, viszinis. Autoritatīvu vecāku bērni niķojas biežāk, jo meklē pašaizsardzības iespējas;
- Aicinājumi "Beidz!", "Neskrien!", "Nedrīkst!" u. tml. bērnā izsauc pretēju rīcību, tāpēc vecākiem jācenšas tie izteikt citādi, piemēram, "Pamēģini iet lēnām!";
- Bērns ātrāk ieklausās mūsu nepatikā, ja to sasaistām ar sevi, piemēram, "Man sāp ausis, kad tu tik skaļi kliedz", bet protestē ar niķiem, jo jūtas personīgi aizvainots, ja to izsakām apmēram šādi: "Beidz tak vienreiz brēkt, bļauri!"
- Ja bērnam trūkst uzmanības, niķošanās to nodrošinās, pat ja vecāki sākumā stāsta, ka ir pārguruši. Trakāk mums pašiem, ja reaģēsim tikai uz nepaklausību, bet labu uzvedību izliksimies nemanot;
- Bērns niķojas aizvien biežāk, ja aptver, ka tādējādi tomēr panāk to, ko sākumā viņam atsaka;
- Pakļaujoties bērna kaprīzēm, vecāki nonāk pakalpiņu pozīcijā un bērna acīs zaudē respektu, cieņu un ticību, ka uz šādiem vecākiem vispār var paļauties;
- Kaut ko mainīt nekad nav par vēlu, tomēr jārēķinās, ka vecāku rīcības pēkšņa izmainīšanās bērnam liks uzmanīties, aizsargāties un sākumā viņš var niķoties vēl biežāk;
- Spēka paņēmienu pielietošana niķu izskaušanā apliecinās vienīgi to, ka taisnība stiprākajam. Jāizvērtē, vai gribam bērnam sniegt šādu pieredzi un paralēli arī radīt baiļu sajūtu viņā?