Dzejoļi par rotaļlietām

***

Laimiņa mazā var laimīga būt,
Bet vienas ilgas sirsniņa jūt:
«Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi
Dabūt mazu, mazu lellīti!» 

- «To ziemsvētku vīrs varbūt atnesīs -»
«Vai drīz viņš atnāks? vai itin drīz?
Es vēstuli gribu tam uzrakstīt,
Lai atnāk šogad tūlīt, tūlīt!» 

- «Būs, būs!» tu saki, «pie durvīm viņš jau!»
«Bet ziemassvētku kā nau, tā nau.
Un, kad tie nāks, - vai ar lellīti?
Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi!»

(Rainis. Laimiņas ilgas)

***

Nāc, māmiņ, pa ielām paklejosim,
Leļļu tirdziņu drusku, drusku aplūkosim!
No visiem tas man visvairāk tīk,
Kaut skatīties citos ar neapnīk.
Tev nebūs jāpērk, nāc, nebaidies,
Es tiešam tāpat tik, tik skatīties.

Rau, leļļu bērniņus tur, tos glītos,
Pieiesim tuvāk, lai apskatītos!
Viena balta lellīte meitiņa,
Kā viņa kājiņas kustina!
Un tur tā mazā, tai kleitiņa rozā, -
Vai redzi, viņa pat galviņu groza! 

Tik zilas acis! un kā viņa smaida!
Es tiešām teiktu, ka mani tā gaida.
Bet es jau klusu, - lūk, mājiņu!
Tur lellīte skatās caur lodziņu.
Tur skaisti trauki! tur leļļu kanna!
Tur pat priekš lellēm vēl peldu kanna! 

Ak, visi skaistie, skaistie daiktiņi!
Kaut nāktu jel drīzāk tie ziemsvētki!
Kaut man jel to ķēķi, to kannu un slotu, -
Kad varētu - arī to lellīti dotu!
«Kad rātna būsi un paklausīsi,»
Teic māte, «gan svētkos ko atradīsi.»

(Rainis. Leļļu tirdziņš)

***

Visu gadu bērniņi gaidīja,
Nu ziemassvētki atnāca!
Jau visur dedzina eglītes,
Mirdz vienās guntiņās pazares;
Spīd svecītes, zilas un sarkanas,
Un kādas tur saliktas mantiņas! 

Un lellīte ar! - rozā kleitiņa!
Ak, ak, nu es būšu tai māmiņa;
Es šūpulītī to ieguldīšu,
Es negantās mušas projām dzīšu,
Un dziesmiņas es viņai dziedāšu
Par zelta sapnīšu valstību! 

Tas ir man, ko tirgū tik apskatījos,
Par ko pat sapņos padomāt bijos!
Ij Antiņš saka: «Labs svētku tirdziņš!
Man tas, kas visvairāk tīk, - šis zirdziņš!»
Lai Antiņš! Man sirsniņa priecīga:
Man ziemsvētki lellīti atnesa!

(Rainis. Ziemsvētki)

***

No rīta, tikko acis ver,
Jau Laimiņa pēc lelles tver:
«Kā gulējusi maziņā?
Vai silti bija sedziņā?»
Te arī brālīts Antiņš klāt,
Nāk māsiņu jau sveicināt;
Ij Tālvars galvu liec: «Labrīt!
Kā klājas, lellīt jaunkundzīt?»

(Rainis. No rīta)

***

Manu lellīti
Sauc Lolīti.
Viņas actiņas
Zilas, spīdošas.
Lolīte labiņa,
Klausa uz vārdiņa.
Kad gulēt nolieku,
Nebrēc ne drusciņu
Un nekust nemaz,
Lai to vēl izdara kas?

(Rainis. Lolīte)

***

«Kā tad nu lellītei
Šodienu iet?»
Māmiņa gluži
Uztraukta šķiet.
Lellīte slima,
Ārsts galvu krata,
Pulsiņu rauga,
Pēta un skata.
Beigās nosaka abi:
«Rītu būs atkal labi.»

(Rainis. Lellīte slima)

***

Pagriez, Lolīti, austiņu!
Ko es tevim pateikšu. 

Tikai klusi, klusiņām!
Ka to nesaki nekam!

Pincei ir trīs incīši
Tavā šūplī ielikti! 

Akli vēl, bet rāpjas jau,
Visi pīkst un ņaud: ņau! ņau! 

Skriesim skatīt, Loliņa!
Vēl neviens to nezina.

(Rainis. Noslēpums)

***

Lellīte Lolīte dodas uz pusdienas dusu,
Lai nu visi stāvētu klusu! 

Bet kas to dos
Mūsu Mazlellīšos? 

Tiku taku pulkstenis sit,
Ritu, ritu riteņi rit, 

Gigu gagu zostiņas dēdina,
Ar troksni spārnus vēdina. 

Ar to vēl nepietiek,
Neviens mierā nepaliek: 

Pēkš, pēkš pīlītes čāpo,
Ķer tārpus, kas zemē rāpo; 

Kla, kla, kla kladzina vistiņas,
Kikrikī gailītis nosaucas; 

Visi kliedz, viens par otru traucoties,
Trokšņo, viens caur otru jaucoties. 

Tāds gigu gagu, tiku taku,
Tāds kikrikī un kliku klaku - 

No paša agra rītiņa
Lellītei nau miera neviena brītiņa.

(Rainis. Nemierīgas mājas)

***

Nāc, pamācies nu, Lolīti,
Kā rīkot leļļu ķēķīti!
Es lielā ķēķī vārīt protu,
Kaut man tik mamma vaļu dotu. 

Tāds katliņš viegli apmaisīts,
Kaut nebūtu tik augsta plīts.
Bet tev ir leļļu ķēķis ērts, -
Par labu ķēkšu būt ir vērts.

(Rainis. Leļļu ķēķī)

***

Nu, Lolīt, labu nakti!
Tev vajga gulēt iet.
Stāv māmiņa uz vakti,
Ver droši acis ciet! 

Tev šūpulī būs mīksta guļa;
Ar dziesmām tevi guldīšu.
Bet rīt tu neesi man tūļa!
Jau agri tevi piecelšu.

(Rainis. Labu nakti!)

***

Iesim nu, Lolīti,
Jābaro putniņi!
Zīlītes, zvirblīši -
Tek, tek, tek, nākat!
Še jums būs graudiņi,
Lasat, ko mākat! 

Sniedziņš ir uzsnidzis,
Laukus ir apklājis,
Ogas ir norāvis, -
Tek, tek, tek, nākat,
Še man vēl palicis,
Lasat, ko mākat! 

Žēlīgas, bēdīgas
Skan putniņu balstiņas.
Nau mīļas vasaras, --
Tek, tek, tek, nākat,
Še labas mantiņas,
Lasat, ko mākat!

(Rainis. Lolīte baro putniņus)

***

Man posts ar tevi, lellīti,
Kur likšu tādu uli?
Tu nemācies man ābeci,
Tik skraidi vien un guli. 

Nu, galvu nodūrusi, sēd
Un neatbild, kad prasa.
Jā, kūkas gan tu labprāt ēd, -
Kas grāmatu lai lasa? 

Lūk, skaistas raibas glezniņas
Še burtu starpā lika, -
Nāc, bij man ar tā jāmācās,
- Tu domā, ka man tika?

(Rainis. Skolā)

***

Lūk, tev zīda kleitiņa,
Ziedu kronīts skaidra zelta!
Vai tev trūka saulsarga? -
Ziedu lapa rokā celta.

Baltas glāžu kurpītes,
«Lūk, cik vēlīga es eju!
Ko? Kas trūkst no princeses?
Lai nāk princis, ved uz deju!» 

Nē, manu Lolīt, alojies,
Ne uz balli tevi pošu.
Skolā būs tev mācīties,
Skolotājai tevi došu. 

Bērnu dārzā vedīšu,
Tur būs bērnu paprāvs bariņš,
Glītu, rātnu, tīrīgu,
Tur tev tiks, tu, nemiergariņš.

(Rainis. Lolītei jāiet skolā)

***

Sasēstat glīti man apkārt rindā!
Nesaspiežaties vienā blindā!
Nu, turaties klusu, bērniņi,
Lallīti, Lellīti, Lolīti! 

Sēd blakus man, lielā meita Lu-lu!
Neskrien un nespārdies, zirdziņ Nū-tprū!
Neviens lai nerunā man dikti,
Par mēmiem klausītājiem jūs likti. 

Es tagad mācīšos nopietni,
Lasīšu skaisto ābeci,
Kad zināšu visu un gudra tikšu,
Tad visus jūs arī pie grāmatas likšu.

(Rainis. Nopietna mācība)

***

Nu aši vajag uzposties!
Vairs ilgāk nevar kavēties. 

Te ziepes līdz ar ūdens bļodu,
Ko mazgāt manu Lolīti; 

Un spoguli te arī rodu,
Ko paskatīties ģīmīti. 

Vēl lellei vajag matus pīt, -
Uz ciemu jāiet būs tūlīt. 

Jau sunīts nepacietīgs skraida,
Un visi tikai lelli gaida.

(Rainis. Ciemā jāiet)

***

Laimiņa ciemā pie Mirdziņas,
Pie Ainiņas un Smaidiņas, -
Nu vedas valodas. 

Laimiņa Loliņu
Tura klēpī, līdzi atnestu.
«Vai veseli bērniņi?
Kā māju kustoņi?» 

- «Paldies par vaicājumu!
Vienmēr daudz pūļu un uztraukumu.
Loliņai deguns nobučots nost;
Sunītis grib viņai kājiņā kost;
Lācītim vēdera vīles pušu;
Incīts apēda nelabu mušu.
Incīts plēš Lolītei kleitas ar skrāpu,
Es lai vienmēr tās lāpu!
Krancis ar inci vienmēr ap lelli,
Rej, ņaud, ceļ troksni kā elli.» 

«Tev vajga Lolītei aizstāvja,
Kāda kareivja vai brālīša!» 

- «Kur ņemšu?» - «Lai uztaisa Antiņš no koka, -
Viņam ir nazis un veikla roka.»

(Rainis. Ciemā)

***

Incis ar krancīti saplēsās,
Lolīte notālīm skatījās.
Teic incis uz krancīti:
«Ko plēsi lellīti, atbildi dodi!»
Teic krancis uz incīti:
«Ko pats tu lellītei kājiņā kodi?»

Krancīts nelabiem vārdiem rēja,
Incis pretī kūkumu slēja;
Šis zobus šiep, tas ar ķepiņu krāva,
Iet incis ar kuplu asti kā pāva.
Tik Stuļģis abus izšķīra,
Ar spieķi tiem Mirdziņa sadeva,
Tad Stuļģi pie Loliņas nostādīja,
Loliņa mīļi pasmaidīja,
Kā jau tai allaž parasts bija.

(Rainis. Incis ar kranci)

***

Lolīte rotājās ar inci,
Sauca to par savu princi.
Stuļģītis netīšām krita,
Lolītei galviņu pušu sita.
Laimiņa Stuļģīti apsauca,
Labas mācības mācīja: 

Brālītim ar māsiņu
Vajga mīļi satikt,
Otru darīt priecīgu
Vajga vienmēr patikt;
Ne tiem bārties, rāties,
Tikai labināties!

(Rainis. Labas mācības)

***

Tu esi viena pati, Lolīte,
Es gribu, lai tev arī ir lellīte
Tāpat kā tu man. -
Padomu radīsim gan. 

Tevi man nopirka māmiņa,
Stuļģīts ir izgriezts no Artiņa,
Tevim es lellīti taisīšu pati:
Man linu diegi, tie būs tai mati;
Bumbu par galvu balti aptīšu,
Ar tinti muti un acis ievilkšu; 

Linu ērkulīts
Būs tai augumiņš glīts;
Piešūšu kājas vēl līdzās rokām,
Apģērbšu bruncīšus ar krokām;
Kājās vēl kurpītes
No sarkanas drēbītes;
Bet zoles no papīra, - ātri gan plīst,
Bet tagad jau labākas nepazīst.
Še tev nu mazā lellīte, labi to kopi,
Pati par krietnu audžmāti topi.

(Rainis. Mazā lellīte)

***

Kā sauksim tavu lellīti?
Kā citād' kā par Lallīti.
Kur labāku tā vārdu gūs?
Par krusttēvu tai incīts būs. 

To guldi mīkstā gultiņā,
No rīta silti nomazgā.
Steidzies tad lellīti pabarot,
Māci, lai pati drīz paēst prot. 

Teic: «Ņem nu nazi un dakšiņas,
Tev ēst kā visiem ir jāmācās;
Ņem arī vēl karoti,
Ar to tu pati muti atrodi! » 

Tad apģērb Lallītei mētelīti,
Mufi un siltu cepurīti
Un izved to pastaigāt,
Bet pati vienmēr esi klāt.

(Rainis. Lallīte)

***

Šūpo žū, žū!
Bailes ū! ū!
Loliņa smejas, kā līgo. 

Šurp - turpu skrien,
Turies tik vien:
Šūpoles čūgo un čīgo.

(Rainis. Loliņas šūpoles)

***

Nāk pavasars, zeme jau sausa,
Viss plaukst un zaļo, kas spēj;
«Pie darba!» - un visi tam klausa,
Un stāda, un dēsta, un sēj,
Ne kūtrākā roka nau gausa. 

Ij Lolīte nestāv pa dīku,
Grib stādīt sev puķītes,
Nāk katrs ar darba rīku,
Rok Stuļģītis dobītes,
Ij incis rok ar muguru līku.

(Rainis. Pavasara darbi)

***

Cik darbu daudz! manu dieniņu!
Es šodien leļļu veļu mazgāšu.
Tik daudz pa nedēļu sakrājas,
Lellītei vēl mazgāt nevedas. 

Nu silti spīd saule, tad labāk sokas,
Nu visu tik baļļā, kas vien pie rokas:
Lelles krekliņi, biksītes, svārciņi
Visi jānes uz lielo toveri. 

Tad tik viss ziepēts un berzēts tiks,
Ne melnumiņa vairs nepaliks:
Pēc ņemšu visu tīrā ūdenī skalot,
Vēlāk izkāršu saulē balot. 

Kad veļa būs sausa,
Tad ar darbība nekļūs vēl gausa:
Tad rullēšu,
Gludināšu gludinu,
Glīti to lellītes skapītī sakāršu.

(Rainis. Leļļu veļas diena)

***

Ak, manu mīļo Loliņu,
Kādu es tevi atrodu!
Laikā tu nepārnāci man, dārgā!
Nu tevi jāredz tik lielā vārgā! 

Skaistā kleitiņa saplēsta,
Gludā galviņa sajaukta,
Guļ mana lellīte pamesta zālē,
Balti sarkanie vaidziņi bālē!

Kas tevim, lellīt, to darījis?
Būs kāds zvērs tevi plosījis.
Ak, kam laidu es tevi no mājas!
Lellītes mazās tik smalkas un vājas.

Tāli tevim uz tirgu ko iet,
Tur zirgi var skriet, tur suņi var riet, ~
Es citu reizi līdzi tev iešu!
Tu zini, kā es tevis dēļ ciešu.

(Rainis. Loliņas nelaime)

***

Klusi, lellīt, neraudi!
Es tev vāru zupīti. 

Tad likšu tevi gultiņā,
Tu migsi maigā miedziņā. 

Tur dieva dēls krata kociņus,
Ber zemē zelta sapnīšus. 

Pa miegu sapnī redzēsi,
Ka veseli tev locekļi. 

Ka kleitiņas daudz skaistākas,
Ir zelt' un sudrabšūdītas, 

Nu, aijā, lellīt, aijājā!
Tu miedzi sa1dā miedziņā!

(Rainis. Bažas par Loliņu)

***

Lolīte sirga, sirga
Un neatspirga.
Tika zārkā guldīta Lolīte,
Zārks bij papus cigāru kastīte. 

Krancis un incis dziedāja,
Bēdīgi ņaudēja, gaudoja,
Stuļģīts ne vārda neteica,
Gluži stīvs, mēms stāvēja. 

Laimiņai asaras bira:
«Kur nu mana Loliņa ira?»
Tik papiņš teica: «Kaut galviņa šķelsies,
Tā tomēr reizi augšām celsies!»

(Rainis. Sirga un neatspirga)

***

Tā bija Lolītes dzīve un gals,
Un te man arī apraujas balss.
- Jūs prasāt, kas tālāk notika?
- Kur visi citi palika? 

«Nu, Lalliņa krietni mācījās,
Par lielu darbnieci izvērtās.
Incis kreima podā noslīka,
Bet vēl laikā to izvilka;
Krancis bez uzpurņa izskrēja,
Sašāva, bet ārsts saglāba.
Ar Stuļģi krāsni maisīja,
Kājas nodega, bet viņš nekā neteica.» 

Jūs prasāt vēl, kas ar Laimiņu tika?
Tā pieauga, vidusskolā to lika.
«Un tad? un tad?» 

«Paši tai paprasat!
Kad skolā satiekat.» 

(Rainis. Kas tālāk notika?)

***

Paliec sveiks mans lācīt Miķi,manu pekainīt,

Savu rotaļmašīnīti atdošu tev rīt.

Varēsi pēc medus poda tu uz mežu braukt,

Man vairs spēlēm nebūs laika- vajag lielam augt.

Paliec sveiks mans suņuk Reksi,

Dod man ķepu, draugs!

Ko lai dara, visi bērni

Kādreiz lieli aug.

(D. Bitēna - Sirmā)

***

Lācītis ātrāk par mani

Šorīt ir pamodies.

Lācītis kopā ar mani

Uz dārziņu ies.

Pošos un ģērbjos,

Skatos, - ko šis?

Īsts miegamice!

Atkal iemidzis.

Sedziņu ņemu, 

Klāju virsū tam.

Lai guļ, lai gaida

Mani pārnākam.

(J. Osmanis. Lācītis)

***

Šodien uz skolu gāju es,

Mājās bij jāatstāj lellītes.

Līdzi ņemt nevarēju, 

Sadevu īstu vēju:

- Kā es pa durvīm, jūs kājās!

Vai nevarat mācīties mājās?

Iztaisīju no mantām solu,

Sasēdināju un gāju uz skolu.

Diena bija skaista un gara,

Aizmirsu, ko lelles dara.

Mājās par visu stāstīt man nācās, 

Tagad es skraidu pa āru,

Bet lelles vēl mācās...

(J. Osmanis. Mani skolēni)
***
Cik daudz man radu pasaulē,
Cik liela mana dzimta.
Mīt pogu kārbā podziņas,
Vismaz pusotra simta.
Un salocīta atvilktnē
Guļ vecā balles kleita.
Es esmu gabaliņš no tās
Gandrīz kā pašas meita.
No vectētiņa kamola,
Man tika brūnie mati.
Es visiem radiem līdzīga,
Bet lelle - viena pati.
Un viena radiniece man
Par visiem vairāk tuva.
Nu, protams, tava māmiņa,
Jo viņa mani šuva.
(I. Zandere. Lelles raduraksti)

***
Labu rītu, saulīte,
Labu rītu, mākonīt,
Labu rītu, labu rītu,
Mīļo tēti, māmulīt!
Labu rītu, lācīti,
Mīļo lellīt, mazulīt,
Labu rītu, labu rītu,
Apmīļošu jūs tūlīt!
(I. Gintere)
***
Šņiku šņaku, šņiku šņaku, asās šķēres griež.
Švīku švāku, švīku švāku, adatiņa skrien.
Ciku caku, ciku caku, šujmašīna šuj.
Lellei Mīcei jauna kleita gatava drīz būs.
(B. Brice. Dziesmiņa par šūšanu)
***
Robotiņš rūc un
dūc, robotiņš nevar
izrūkt burtiņu "R".
Nu rūksim visi reizē,
bet vārna krākās:
krā, krā, krā!
(R. Mareckis. Robotiņš)
***
No visām rotaļlietām Klāvs
Grib traktoru, kas plauktā stāv.
Ar atslēgu kad uzgriež to,
Kā vēja nests, tas aizripo.

Klāvs, pieri saraucis, grib zināt,
Kas traktoru spēj iekustināt.
Un, brīdi atstāts savā vaļā,
Viņš ātri izjauc to pa daļām.

Klāvs drīzi jūt - tā nevar palikt:
Lai brālis nāk un palīdz salikt.
Nu lielais brālis Fricis smej:
Viņš vietu zin ik skrūvītei.

Tver knaibles, veseri viņš aši:
Viss zēnam jāprot darīt pašam.
Un smaidot mazam brālim teic:
- Es labi zinu, kā to veic.

Urbt mācījos, griezt skrūves, vīlēt -
Ikkatru darbu vajag mīlēt.
No jauna traktors salikts tiek,
Par brāļa darbu Klāvam prieks.

Viņš domā - jāiemācās viss,
Ko brālis jau ir apguvis,
Lai droši stūri turēt var,
Kad traktors pirmo vagu ar.
(K. Oto. Klāvs un traktors)
***
Nelda tā kā kaķis
ņaud,
Nelda savu vārdu
nezin,
Nelda nezin,
cik viņai gadu,
Nelda pulksteni
nepazīst.
Sakiet - ko tad
Nelda zin?
Nelda zin -
ka viņa lellīte maza.
(R. Mareckis. Nelda)
***
Vilciņš griežas,
Vilciņš rūc,
Vilciņš sevi aplī jūdz.

- Kurp tā skrej?
No kā tu mūc?

- Griešanās - mans darbs,
To daru, cik vien varu.
Bet, Slinkums ja ausī šņāc:
- Tu negriezties sāc! -
Gar zemi es - bladāc!
(L. Pēlmanis. Saruna ar vilciņu)
***
Vakaros, kad saule riet,
Leļļusargs pa mājām iet,
Smilšu kastēs ieskatās:
"Ko tu raudi, lellīt, mās?"
Lellei auksti, lūpa trīc.
Leļļusargs ņem viņu līdz,
Prom uz patvērumu nes,
Kur guļ daudzas lellītes...
Katrai piena krūzi dod,
Skumji saka aizejot:
"Guliet nu, jau tumsa klāt.
Man nav laika padziedāt..."

Skrieniet, Ieva, Līga, Anna, -
Saule riet jau tumšsarkana!
Skrieniet - katrs mirklis dārgs -
Tūlīt klāt būs Leļļusargs!
(M. Cielēna. Leļļusargs)
***
Kamēr apkārt jāja,
Ragana bez kājas,
Pazuda tai māja,
Kurai vistas kāja.
Meklē savu māju,
Ragana bez kājas,
Lec un lec, un rājas:
- Noburt tādas mājas!
Vai tad mājai klājas
Pamest saimniec' vāju???
Lec un lec, un stājas,
Nogurst viena kāja,
Dusmas vairāk krājas:
-Vai šai slikti gāja?
Ko tā projām slāja?
Kas man tikko māja?
Tā tak vistas kāja!
Kur gan pati māja?
Ragana bez kājās,
Aizvien meklē māju...
(S. Bērziņa. Neraža)
***
Es negribu mānīties -
mans mīļais lellis
ir Zaķu Jānītis.
Augumā dūšīgs,
uz biksēm
divi ielāpi -
tur bija caurumi,
lūdzu vecmāmiņu pielāpīt.
Un, kad Jānīti
paņem aiz garajām ausīm,
tad viņš kļūst mīlīgs,
tad viņš kļūst klausīgs.
Dažreiz Jānītis tā sagriež acis,
ka klausos, ko mans palaidnis sacīs:
esot sagribējies zaķkāpostiņu.
Es uz mežu aiznesu viņu.
Te, kur gadījies, kur ne,
viens no papardēm
izlec - spudūc!
Vai domājat, Jānītis cita zaķa bīsies?
Nē, Jānītis pēkšņi kā lācis rūc,
palien man zem mētelīša
un čukst:
- Nu, mūc!
(M. Losberga. Jānītis)
***

Cik pasaule krāšņa!
Kā acis žilbst!
Skrien sarkans un dzeltens,
un zaļš, un zils!

Te uzpostas lelles
sveicinot kniksē,
te lāči ar lentēm,
te vilki ar biksēm.

Pūš lapsa tauri,
sit bungas sivēns -
ai, kas par mūziku!
Ai, kas par dzīvi!

Bet pēkšņi, bet pēkšņi -
kas tad tas! -
Bimbo brēkdams
prom aizmetas...

Aiz durvīm sāk elpot,
bet mēle vēl svilst:
"Tur bija... tur bija...
kro... krokodils."

Bet zaķītis saka:
"Mierīgu prātu -
tie krokodili
ir pieradināti."

(M. Čaklais. Bimbo "Bērnu pasaulē")

***

Maizes šķēlē
vēl viens robiņš -
tup aiz mēles
vēl viens zobiņš.

Pai, pai, maizīte,
nāc nu šurp,
lellei Annai mutē
kāp dziedādama!

Lelle Anna ēdīs,
augs liela, liela,
ies tad pati,
dziedādama:

"Maizes šķēlē
vēl viens robiņš -
tup aiz mēles
vēl viens zobiņš."

(M. Čaklais. Dziesmiņa lellei Annai)

***

Nu redzi, nu redzi,
tu jau vari,
turies, lelle Anna,
pie saules stara.

Galds un krēsli
pretī panāk.
Rau, tajā gleznā
zirdziņš klanās.

Un logs, tas logs
cik tuvu pienāk!
Tik tuvu pienāk,
ka - blaukt!...

Celies, lelle Anna,
tu jau to vari,
un turies, turies
pie saules stara.

(M. Čaklais. Pie saules stara)

***

Pliču plaču rociņas -
ūdentiņš uz leju,
pliču plaču kājiņas -
lelle uz augšu.

Zivtiņa - upē,
zvirbulis - peļķē,
lelle Anna - vannā
mazgājas.

Lācis un lapsa,
mērkaķēns Bimbo,
vilciņš bez astes
skaudīgi skatās:

zivtiņa upē,
zvirbulis peļķē,
lelle Anna - vannā
mazgājas.

Pliču plaču rociņas -
ūdentiņš uz leju,
pliču plaču kājiņas -
lelle uz augšu.

(M. Čaklais. Mazgāšanās)

***
Laiviņa lēni lēnitiņām
Līgo līdz Lielupes liepiņām.
Laiviņā lācēns un pelīte,
Lellīte Laila un pīlīte.
(I. Reisone)
***
Ciku, caku, caku,
šuju lellei jaku,
vizuļotu, kruzuļotu,
ciku cakām izcakotu.

Gailis vistai saka:
"Re, kur skaista jaka!"
"Gā, gā, gā," teic skumji zoss,
"Kas man tādu jaku dos?"

Pliku, plaku, plaku,
Pēkšķe iet pa taku,
Pretī kaķīts: "Ņau, ņau, ņau,
Man ar tādas jakas nav!"

Lelle visai pikti,
Uzsauc viņiem dikti:
"Vizuļotu, kruzuļotu
Jaku valkāt es tik protu."
(E. Līduma. Lelles jaka)
***
Mēs mazas lellītes,
Dejojam kā meitenes,
Koši mums, jauki mums
Zābaciņi kājiņās.

Mēs mazas lellītes,
Dejojam kā meitenes.
Koši mums, jauki mums
Dūrainīši rociņās.

Mēs mazas lellītes,
Dejojam kā meitenes.
Košas mums, jaukas mums
Cepurītes galviņās.
(Krievu bērnu rotaļa)
***
kājas mājas kājas mājas
leļļu kājas nāk no mājas
kurā lellēm labi klājas un no tādas labas mājas
priecīgi nāk leļļu kājas

kājas mājas kājas mājas
tomēr dažas leļļu kājas
šurpu nāk no tādas mājas
kurā lellēm slikti klājas
un no tādas sliktas mājas
bēdīgi nāk leļļu kājas

kājas mājas kājas mājas
kā tur tavām lellēm klājas
kājas mājas kājas mājas
kādas mājas tādas kājas
(I. Zandere. Leļļu kājas)
***
Lācim izkrīt spalva,
Duksim greiza galva,
Zirgam vienas kājas trūkst -
Ko nu ratos jūgs?

Lēkt vairs nemāk zaķis,
Ņaudēt neprot kaķis.
Izārstēsim viņus mēs,
Draugi palīdzēs.

Jāprot tomēr glabāt
Rotaļlietas labās,
Kaut gan visas salabot
Oktobrēni prot.
(A. Auziņš. Rotaļlietas)