Radošie darbi:
Krāsojamās lapas:
Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
Dubļiem baltākas drānas iedod.
Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
Paaugas, māca man dziedāt.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību- vāvere kokā:
Lidot, kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā!
(M. Misiņa. Ko katrs māca)
***
Zaķēns mežā ezi sauc,
Kur gan palicis mans draugs.
Sniegi snieg un puteņo,
Kā lai tagad atrod to.
Vāverīte kokā smej,
Velti draugu meklēt ej,
Kamēr sals un kamēr sniegs,
Ezim mežā ziemas miegs.
(Dz. Rinkule - Zemzare. Ziemas miegs)
***
Sala tētim darba daudz,
Meža zvērus talkā sauc -
Drīz vien Jaunais gads būs klāt,
Jāsāk balvas darināt.
Lācis cērts un zarus šķin,
Žubes šuj un dzijas trin,
Zaķis krāso, dzenis kaļ,
Vāverīte riekstus maļ.
Veikli darbs uz priekšu rit,
Jautri dzeņa āmurs sit.
Sala tētim priecīgs prāts -
Jaunais gads lai sveicināts!
Darba lapas:
Dzejoļi:
***
Es vēlēšu tev, ko vāverei vēl:
Lai neuzkrīt čiekurs uz galvas!
Lai visam mūžam nepietrūkst
Garšīgās riekstu halvas!
(O. Skuja)
***
Katru ziemu pie manas egles sildīties nāc!
Tur kupenās baltās vējš sniegpārslu kokteili jauc!
Vāveres draisko un naski čiekurus grauž,
Sveces sev tuvāk mirdzošu puteni sauc!
***
Māca mākonis savaldīties,
Dusmoties- negaiss un krusa.
Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.
Dusmoties- negaiss un krusa.
Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.
Dubļiem baltākas drānas iedod.
Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
Paaugas, māca man dziedāt.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību- vāvere kokā:
Lidot, kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā!
(M. Misiņa. Ko katrs māca)
***
Zaķēns mežā ezi sauc,
Kur gan palicis mans draugs.
Sniegi snieg un puteņo,
Kā lai tagad atrod to.
Vāverīte kokā smej,
Velti draugu meklēt ej,
Kamēr sals un kamēr sniegs,
Ezim mežā ziemas miegs.
(Dz. Rinkule - Zemzare. Ziemas miegs)
***
Sala tētim darba daudz,
Meža zvērus talkā sauc -
Drīz vien Jaunais gads būs klāt,
Jāsāk balvas darināt.
Lācis cērts un zarus šķin,
Žubes šuj un dzijas trin,
Zaķis krāso, dzenis kaļ,
Vāverīte riekstus maļ.
Veikli darbs uz priekšu rit,
Jautri dzeņa āmurs sit.
Sala tētim priecīgs prāts -
Jaunais gads lai sveicināts!
***
Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.
Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.
Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vienu mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.
Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!
Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.
Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.
Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vienu mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.
Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!
(P. Sils. Eglīte)
***
Dziļajā mežā
Liela es augu:
Daudz tur bij koku,
Daudz bij man draugu…
Agri no rīta,
Sveicinot mani,
Skanēja līksmi
Dzeguzes zvani.
Zaķēns pie manis
Slēpās no vēja,
Vāvere žigli
Galotnē skrēja.
Putniņi čakli
Ligzdu sev vija-
Visiem pie manis
Priecīgi bija.
Tagad man zaros
Svecīšu liesmas.
Līksmi dzied bērni
Jaungada dziesmas.
(Dz. Rinkule - Zemzare. Eglītes dziesma)
***
Paņem riekstu,
Aizmet riekstu,
Ja nav riekstā kodoliņa.
Paņem riekstu,
Sagrauž riekstu,
Ja ir iekšā kodoliņš.
Otausītis,
Slotausītis
Reizēm dara arī tā -
Skrips, un kļavā,
Skrips, un lejā,
Aizmieg manā kabatā.
V. Ļūdēns. Vāverēns Maksis)
***
Zuda naktis, ausa rīti,
Ziemas diena mežu klāja.
Mazu, rudu vāverīti
Seši vīri medīt gāja.
Kuplastīti suņi dzina
Pa taciņu taciņām.
Silā sniegi pēdas tina
Ar sudraba pārsliņām.
Medinieki bises slēja,
Lodes greizi aizsvilpoja,
Vāverīte aiztecēja,
Aste vien noplīvoja.
(J. Osmanis. Veiklā vāverīte)
***
Biz-biz-bizu, biz-biz-bizu,
Nadziņi pa priedes mizu.
Vāverēni griežas dejā -
Astes augšā, astes lejā.
Skrap-skrap-skrapu, skrap-skrap-skrapu,
Vāverēns ķer vāverpapu.
Vāverēnam patīk ļoti
Zari, tēta iešūpoti.
Kamēr bērni palaiž ļekas,
Vāvermamma žāvē bekas.
Kad būs sausas, atnāks tētis,
Piekraus bekām pilnas klētis.
Biz-biz-bizu, biz-biz-bizu,
Nadziņi pa priedes mizu.
Nu jau gana, nu jau gana -
Vēl būs sīļi jāpagana.
(P. Jurciņš. Vāverēni)
***
Kamēr bērni guļ saldi jo saldi
un visādus krāsainus sapņus redz, -
no viņu zīmējumiem laukā
gan zaķi, gan lāči, gan vāveres lec.
Zaķis - uz burkānu.
Lācis - uz medu.
Vāvere - uz riekstu.
Jā, paties'!
Sakiet man, sakiet - kas gan notiks,
kad mūsu puisīši modīsies?
Jānīša lūpa jau vaļā veras.
Jurīša acs jau skaidri redz.
Lūk, visi zvēri zīmējumos iekšā
cits pēc cita priecīgi lec!
Zaķis - ar burkānu.
Lācis - ar medu.
Vāvere - ar riekstu.
Jā, nudien!
Bet
no kurienes te gadījies ķengurs viens?!
(L. Briedis. Diendusā)
***
Mežā pļava. Pļavā migla.
Mīt tur vāverīte žigla.
Tā no kodoliņiem pērniem
Riekstu klimpas vāra bērniem.
Vāverīšu pavards kuras.
Svarīgs dūms - pie zemes turas.
Kūp un pietin pļavu pilnu.
Alksnis apmaisa ar milnu.
Ozols pļavā. Dobums vidū.
Vāverīšu cērps tur vidū.
Vāverbērnu acis platās
Lejup vien uz katlu skatās.
Ak, kā riekstu klimpas garšo!
Tās pēc saules drusku smaržo.
Kuro jau pēc kārtas baudu...
Acis pilliņas ar snaudu.
Klimpu katli atdzisuši,
Ēdājiņi iemiguši,
Meža pavards kūpēt stājies.
Tup tur ūpis. Silda kājas.
(E. Mārtuža. Meža pļava)
***
Vāverīte, agrulīte, -
Tā pie brokastīm jau sēd,
Smaržojošu ciekurzīti,
Ķepās saņēmusi, ēd.
(E. Zālīte)
***
Pelēns
stiepj
sēni.
Lēni, uzcītīgi
pelēns stiepj sēni.
Satiek ceļā
Dzeni Teni.
Drusku prātīgs,
drusku plātīgs
Dzenis Tenis jautā:
"Pelēn, kur tu liksi sēni?"
"Kur es likšu sēni?"
pelēns pārjautā. "Es to sēni..."
Vāverēni,
jautrie zēni,
piebalso:
"Kur tu liksi
sēni to?
Sēni to,
sēni to,
kur tu liksi
sēni to?..."
"Es to sēni..." -
sen, sensenis
pelēns zināja
jau to.
Pelēns zināja, bet nu
nezin vairs neko.
Nezin pelēns, nezin to,
ko viņš iesāks
ar to sēni.
Jautrie zēni
vāverēni,
sēni graužot, saka tā:
"Ja reiz dari,
ko nu dari,
tad tu gari
nedomā."
(M. Čaklais. Pelēns stiepj sēni)
Dziļajā mežā
Liela es augu:
Daudz tur bij koku,
Daudz bij man draugu…
Agri no rīta,
Sveicinot mani,
Skanēja līksmi
Dzeguzes zvani.
Zaķēns pie manis
Slēpās no vēja,
Vāvere žigli
Galotnē skrēja.
Putniņi čakli
Ligzdu sev vija-
Visiem pie manis
Priecīgi bija.
Tagad man zaros
Svecīšu liesmas.
Līksmi dzied bērni
Jaungada dziesmas.
(Dz. Rinkule - Zemzare. Eglītes dziesma)
***
Paņem riekstu,
Aizmet riekstu,
Ja nav riekstā kodoliņa.
Paņem riekstu,
Sagrauž riekstu,
Ja ir iekšā kodoliņš.
Otausītis,
Slotausītis
Reizēm dara arī tā -
Skrips, un kļavā,
Skrips, un lejā,
Aizmieg manā kabatā.
V. Ļūdēns. Vāverēns Maksis)
***
Zuda naktis, ausa rīti,
Ziemas diena mežu klāja.
Mazu, rudu vāverīti
Seši vīri medīt gāja.
Kuplastīti suņi dzina
Pa taciņu taciņām.
Silā sniegi pēdas tina
Ar sudraba pārsliņām.
Medinieki bises slēja,
Lodes greizi aizsvilpoja,
Vāverīte aiztecēja,
Aste vien noplīvoja.
(J. Osmanis. Veiklā vāverīte)
***
Biz-biz-bizu, biz-biz-bizu,
Nadziņi pa priedes mizu.
Vāverēni griežas dejā -
Astes augšā, astes lejā.
Skrap-skrap-skrapu, skrap-skrap-skrapu,
Vāverēns ķer vāverpapu.
Vāverēnam patīk ļoti
Zari, tēta iešūpoti.
Kamēr bērni palaiž ļekas,
Vāvermamma žāvē bekas.
Kad būs sausas, atnāks tētis,
Piekraus bekām pilnas klētis.
Biz-biz-bizu, biz-biz-bizu,
Nadziņi pa priedes mizu.
Nu jau gana, nu jau gana -
Vēl būs sīļi jāpagana.
(P. Jurciņš. Vāverēni)
***
Kamēr bērni guļ saldi jo saldi
un visādus krāsainus sapņus redz, -
no viņu zīmējumiem laukā
gan zaķi, gan lāči, gan vāveres lec.
Zaķis - uz burkānu.
Lācis - uz medu.
Vāvere - uz riekstu.
Jā, paties'!
Sakiet man, sakiet - kas gan notiks,
kad mūsu puisīši modīsies?
Jānīša lūpa jau vaļā veras.
Jurīša acs jau skaidri redz.
Lūk, visi zvēri zīmējumos iekšā
cits pēc cita priecīgi lec!
Zaķis - ar burkānu.
Lācis - ar medu.
Vāvere - ar riekstu.
Jā, nudien!
Bet
no kurienes te gadījies ķengurs viens?!
(L. Briedis. Diendusā)
***
Mežā pļava. Pļavā migla.
Mīt tur vāverīte žigla.
Tā no kodoliņiem pērniem
Riekstu klimpas vāra bērniem.
Vāverīšu pavards kuras.
Svarīgs dūms - pie zemes turas.
Kūp un pietin pļavu pilnu.
Alksnis apmaisa ar milnu.
Ozols pļavā. Dobums vidū.
Vāverīšu cērps tur vidū.
Vāverbērnu acis platās
Lejup vien uz katlu skatās.
Ak, kā riekstu klimpas garšo!
Tās pēc saules drusku smaržo.
Kuro jau pēc kārtas baudu...
Acis pilliņas ar snaudu.
Klimpu katli atdzisuši,
Ēdājiņi iemiguši,
Meža pavards kūpēt stājies.
Tup tur ūpis. Silda kājas.
(E. Mārtuža. Meža pļava)
***
Vāverīte, agrulīte, -
Tā pie brokastīm jau sēd,
Smaržojošu ciekurzīti,
Ķepās saņēmusi, ēd.
(E. Zālīte)
***
Pelēns
stiepj
sēni.
Lēni, uzcītīgi
pelēns stiepj sēni.
Satiek ceļā
Dzeni Teni.
Drusku prātīgs,
drusku plātīgs
Dzenis Tenis jautā:
"Pelēn, kur tu liksi sēni?"
"Kur es likšu sēni?"
pelēns pārjautā. "Es to sēni..."
Vāverēni,
jautrie zēni,
piebalso:
"Kur tu liksi
sēni to?
Sēni to,
sēni to,
kur tu liksi
sēni to?..."
"Es to sēni..." -
sen, sensenis
pelēns zināja
jau to.
Pelēns zināja, bet nu
nezin vairs neko.
Nezin pelēns, nezin to,
ko viņš iesāks
ar to sēni.
Jautrie zēni
vāverēni,
sēni graužot, saka tā:
"Ja reiz dari,
ko nu dari,
tad tu gari
nedomā."
(M. Čaklais. Pelēns stiepj sēni)
