Dzejoļi par sēnēm

***

Ja ar draugiem mežā koši
šodien sēņojas,
vari tu man ticēt droši –
rūķi blēņojas.

Viņiem ir šis darbiņš, tici,
spēle gatavā:
iesprauž kātu, uzliek mici –
sēne gatava.

Uzliek brūnu, iznāk beka,
un ir vienmēr tā –
strādā, kamēr visa teka
sēņu piebērta.

Dažai sārtai uzmet traipus,
un tev pašam lemt –
vai var blēņu darbus raibos
savā grozā ņemt.

(O. Vācietis. Blēņas)
***
Viena peka, divas pekas -
Iet, ka zeme dim.
Un ikviens, kam grozs, tas ir ar
Sēņošanu slims.

Viena beka, divas bekas -
Beku vesels simts...
Bet, cik īsti to būs grozā,
To vēl redzēsim.

Mušu mire, bada mire
Un pats mušumirs,
Šodien pāri tiem kā krusa
Slikti vārdi birs.

Mušu mire, bada mire
Un pats mušumirs,
Nemirst mūsu maršs no tevis, 
Tikai mušas mirst.

Viena peka, divas pekas, 
Trešā iekož ods.
Tas nekāds nav ievainojums.
Tas nekāds nav sods.

Viena beka, divas bekas...
Roka mētras šķir -
Simta jau nu nav, bet tomēr
Viena otra ir.

(O. Vācietis. Beku maršs)

***

Iesim, skriesim,
Skriesim, iesim
Mežā sēnes lasīt.
Vai tu māki, mākuli,
Arī sēnes pazīt?
Baravikas, bajāres,
Brūnām samta cepurēm,
Sūnām sasegušās, tās
Skatās tevī slēpu.
Gailenītes, kalpones,
Lindraciņos oranžos,
Tās bez kādas viltības
Katram dodas rokās.

Vējagrābsles bērzlapes
Dižojas pārlieku;
Salasīsi ātri vien
Pilnu savu sieku.
Mušmires, šīs panteras,
Tās tu nenes mājās,
Citādi kā muša pats
Atstiepsi vēl kājas.
Celies, celies, neguli,
Iesim sēnes lasīt,
Miegu bekot pasūti,
Uztrin asu nazi!

(Ā. Elksne. Sēnes)

***

Mežā lieli, gari koki.
tajos apmaldīties nav vis joki.
Tas ir dziļš un tumšs kā aka,
Sausām skujām piebirst katra taka

Sārtas ogas visur spīd,
Aliņās tur peles īd.
Un zem tumšām eglēm zaķīt`s guļ,
Augstā priedē dzenis kaļ.

Zaļās sūnās sēnes snauž,
Lazdās vāverītes riekstus grauž.
Tā kā dziesmu karos
Pulcējas tur putni koku zaros.

Un, kad mežā paliek klusu,
Visi zvēri steidz uz dusu.
Tikai pūce lielā kokā sēro,
Tumsā medījumu vēro. 

***

Pelēns
stiepj
sēni.
Lēni, uzcītīgi
pelēns stiepj sēni.
Satiek ceļā
Dzeni Teni.
Drusku prātīgs,
drusku plātīgs
Dzenis Tenis jautā:
"Pelēn, kur tu liksi sēni?"
"Kur es likšu sēni?"
pelēns pārjautā. "Es to sēni..."
Vāverēni,
jautrie zēni,
piebalso:
"Kur tu liksi
sēni to?
Sēni to,
sēni to,
kur tu liksi
sēni to?..."
"Es to sēni..." -
sen, sensenis
pelēns zināja
jau to.
Pelēns zināja, bet nu
nezin vairs neko.
Nezin pelēns, nezin to,
ko viņš iesāks
ar to sēni.
Jautrie zēni
vāverēni,
sēni graužot, saka tā:
"Ja reiz dari,
ko nu dari,
tad tu gari
nedomā."

(M. Čaklais. Pelēns stiepj sēni)

***

Trīsreiz nolijis lietus,

noskalojis

mūžīgās ilgas pēc jūŗas.

Rokas un kājas vēl vasaras tvīkst!

Bet ar rudens sauli uz pieres

es ieeju mežā.

Pirmā sēņošana

ir kā atgriešanās mājās.

Sakņu muguras

atceras

tavus pērnos klupienus.

Krūmu rokas

pastiepjas

garākas pretī,

lai tu neieskrej

kazeņu lamatās.

Ej, parunājies ar jaunajām priedēm!

Paceltiem svārkiem tās

nostājušās

kā lēcienam vai kā skrējienam.

Ej, saki, lai nebēg,

ka viņas ir skaistas

un labi iederas pļaviņas zaļumā.

Viņas tev pasniegs

divas saujas pilnas

lipīgu sviesta beciņu.

Lielās priedes ēnainā nogāzē

sarga nāves eņģeli – mušmiri baltu.

Paskaties, sveicini

ēnu valsts valdnieci,

atgriezies saulē.

Ozolam pie kājām

sūnu paklājs klāts.

Nāc un sēsties,

esi aicināts!

Sācies

gadskārtējais gailenīšu balets!

Un tad priecīgs

pāri pielijušai pļavai,

gaŗām veciem celmiem,

sēra sēnēm sarkanām

ej uz nogāzi, kur saulē silst

beku sils.

Te no bērnības un ganu dienām

vēlreiz atnākušas viņas visas:

noras bekas, zaķu bekas, apšu bekas,

govju bekas, aitu bekas,

vidū pati laime brūnu cepurīti –

baravika.

Piekusušas kājas, priecīgs prāts.

Diena iegriezusies

vakarpusē.

Grozā saule spēlējas ar krāsām.

Tur

starp rožainām

un iedzeltenām māsām

viena koši sarkana –

rūgtā bērzlape.

Kad trīsreiz nolijis lietus,

ir jādodas sēņot.

(R. Gāle. Kad trīsreiz ir nolijis lietus, jādodas sēņot)

*** 

Čibu čabu čab,

Čibu čabu čab,

Lapas čab, lapas čab.

Piku paku pak,

Piku paku pak,

Lietiņš līst, lietiņš līst.

Klusi, klusi, klusi

Sēnes dīgst.

Klusi, klusi, klusi

Sēnes dīgst.

(B. Brice. Rudenī)

***

Rūķītis pa mežu iet,

Galvā sārtu mici liek,

Iet un skaita beciņas -

Tās, kas aug pie taciņas.

(B. Brice. Rūķis)

***

Tipu tapu tik pa taku,

Ežu papus nāk ar beku;

Beka liela, ezīt's mazs,

Ezim eža kažoks ass.

(B. Brice. Ezis un beka)

***

Līst, līst lietiņš jauks, baravikas tagad augs.

Jaunas meitas sanāciet, baravikas salauziet!

Līst, līst lietiņš jauks, gailenītes tagad augs.

Jaunas meitas, sanāciet, gailenītes salasiet!

Līst, līst lietiņš jauks, bērzlapītes tagad augs.

Jaunas meitas, sanāciet, bērzlapītes salasiet!

Līst, līst lietiņš jauks, mušmirītes tagad augs.

Jaunas meitas, nenāciet, mušmirītes nelasiet!

(M. Lepika. Baravikās)
***
Baravikas zēniņš
vēl jau tikai sēniņš -
sīks sēnes piciņš
tāds baraviciņš.
Bet baravikas zēniņš,
kā stāsta, būšot ķēniņš;
kad paaugsies un barā tiks -
būs bara Viks.
Bez podiņa jau neiztiks,
bet gailenei šis klukstēt liks,
un, gliemezis ja nepatiks,
tas varēs lietū trīcēt pliks,
līdz beidzot kādu dienu -
kniks! -
pats grozā ietupināts tiks -
tas lepnais ķēniņš
BARAVIKS.
(L. Vāczemnieks. Kas no tāda izaugs?)

***

Mēs ejam sēnēs,

netālu no Bēnes,

Piukšu mežā, lasīsim tās.

Bet lietusvīrs staigā pa debesmalu

tumšpelēkos svārkos un pastalās.

Kā gadās, kā ne,

lielais spainis tam apgāžas:

piukš, pliukš,

piukš, pliukš! -

Piukšu mežā pliukš.

Tagad jāslēpjas tikai -

un redziet, cik jauki tas:

zem lielas, tumšzaļas egles

vecmāmiņa - baravika -

un es - rudmiesītis mazs.

(M. Losberga. Sēnes)

***

Čalodami,

Tērzēdami

Bērni iet uz birztaliņu.

Roze ceļā māca viņus:

Ievērojiet, lieli, mazi,

Sēne jānogriež ar nazi,

Nedrīkst to ar sakni raut,

Sēnes mitējas tad augt.

Vēl aiz auss jums jāaizliek:

Nedrīkst sūnas izrakņāt

Pārmērīgā sēņu alkā,

Jaukais mežs tā bojāts tiek...

(E. Zālīte)

***

- Ko dara sēņuks janvārī?

- Nu, kaut ko citu dara,

ne to, ko augustā.

- Ko dara sēņuks martā?

- Nu kaut ko citu dara, ne to, ko janvārī.

- Ko dara sēņuks augustā?

- Nu, to mēs visi zinām.

(V. Ļūdēns. Sēņuks)
***
Mežā gailenes šodien paslēpes spēlē:
nevienas, nevienas!
Meklēju, meklēju, meklēju
pāri cinīšiem skriedams...

Nevienas! Nevienas! Nevienas...
Opim - pilns grozs!
- Tas tāpēc, - teic opaps, - ka jāsēņo,
draudziņ,
lēni staigājot, 
nevis jožot!
(M. Laukmane. Tas tāpēc...)

Par sēnēm ieskaties arī te:)