Radošie darbi:
Didaktiskie uzdevumi un citas aktivitātes, eksperimenti:
Darba lapas:
***
Šodien lietus diena bija:
Lija, lija, lija, lija...
Peļķes mazas, peļķes lielas,
Pludo visas mūsu ielas.
Zābaciņos, nu jau vecos,
Es pa peļķēm lektin lecos,
Šļakatas uz visām pusēm
Tusē, tusē, tusē, tusē...
(S. Bērziņa. Lietavas)
***
Lietus krīt un krīt bez mitas,
Lietus krīt, bet nesasitas.
Pak, pak, pak! Pak, pak, pak!
Liela peļķe uzrodas.
Zābakus mēs uzvelkam,
Iekšā peļķē ielecam!
***
Rudens vējš ar savu tauri
Brāžas mežiem,laukiem cauri,
Sārtas lapas gaisos sviež,
Sejā lietus lāses šķiež.
***
Šovasar man jautri bija,
Lietus lāses pāri lija.
Šūpolēs es šūpojos,
Augstu kokos lūkojos.
Šovasar man jautri bija,
Lietus lāses pāri lija.
Šūpolēs es šūpojos,
Augstu kokos lūkojos.
Tā kā citi vanniņā.
Katru dienu jautri gāja,
Mamma, tētis tikai rāja.
(K. Kairo. Vasarā)
***
Siena laiks. Atkal smidzināt sāk.
Savildzis vālā guļ nopļautais siens.
Spodra pēc lietainās vakardienas
Mirdzina tāsis bērzu siena.
Gar bērzu sienu, caur lietus dienu
Apšu kundziņš ar kundzēniem nāk.
(I. Bērza. Lietains siena laiks)
***
Siena laiks. Atkal smidzināt sāk.
Savildzis vālā guļ nopļautais siens.
Spodra pēc lietainās vakardienas
Mirdzina tāsis bērzu siena.
Gar bērzu sienu, caur lietus dienu
Apšu kundziņš ar kundzēniem nāk.
(I. Bērza. Lietains siena laiks)
***
Pa debesjumu saulīte slīd,
Tā katrā rasas pērlītē spīd.
Pa debesjumu saulīte slīd,
Un katram putnēnam teic: - Labrīt!
Pa debesjumu saulīte slīd,
Tā katru puķi grib vainagā pīt.
Pa debesjumu saulīte slīd,
Un katram zaķēnam aiz auss krīt.
Pa debesjumu saulīte slīd,
Tā katru bērnu cenšas ieraudzīt.
Pa debesjumu saulīte spīd,
Un katram sola, ka būs arī rīt.
Te saulei priekšā mākonis slīd...
Un viņš tagad gribot līt!
(S. Bērziņa. Tā gadās)
***
Dzirdu - pērkons!
Dzirdu - pērkons!
Ieklausos! Ieklausos!
Čibu čabu lietiņš.
Čibu čabu lietiņš.
Slapji mēs,
Arī jūs!
***
Čibu, čabu, čab,
Čibu, čabu, čab,Lapas krīt, lapas krīt!
Piku, paku, pak,
Piku, paku, pak,
Lietus līst, lietus līst!
Klusi, klusi, klusi,
Sēnes dīgst, sēnes dīgst,
Klusi, klusi, klusi,
Sēnes dīgst, sēnes dīgst!
(B. Brice)
***
Lija, lija lietutiņš
Liepu lapās liegās.Lēni, lēni lāsojot
Lielām, lielām lāsēm.
Lija, lija lietutiņš
Lapas lejup liecot,
Lija liku likām,
Līdz pat launaglaikam
(Z. Purvs)
***
Jau pil,jau pil, jau pil,
Jau līst, jau līst, jau līst, Jau gāž, jau gāž, jau gāž,
Jau pērkons dārd,jau pērkons dārd,
Jau zibeņo, jau zibeņo,
Mēs visi mājās drīz!
***
Lietus piepeļķotā ielā
pie peļķes lielaszvirbulis pielido.Ūdens – šļakatām!Ūdens – brikatām!Ūdens – brakatām!
Kur nu ies šis bez dvieļa?
Iespurdz slapjulis liepas zarā,noslaukās saules starā un nočiepst:– Palčiep!
(J. Baltvilks. Pelde)
***
Viens, divi, trīs –
tūlīt līs.
Četri, pieci, seši –
apkārt plešas
lietussargu mežs.
tūlīt līs.
Četri, pieci, seši –
apkārt plešas
lietussargu mežs.
(J. Baltvilks. Lietus pilsētā)
***
Man uz palodzes lietus spēlē,
Bet tik nemākulīgi un gausi,
Ka man gribas iejaukties
Un palūgt,lai uzspēlē valsi.
Pakšķini,pakšķini lietutiņ,
Nu jau tev iznāk rumba,
Pēc kāda laiciņa varbūt,
Dzirdēšu arī sambu?
Uz mūsu palodzēm lietus spēlē.
Ieklausies.
Bet tik nemākulīgi un gausi,
Ka man gribas iejaukties
Un palūgt,lai uzspēlē valsi.
Pakšķini,pakšķini lietutiņ,
Nu jau tev iznāk rumba,
Pēc kāda laiciņa varbūt,
Dzirdēšu arī sambu?
Uz mūsu palodzēm lietus spēlē.
Ieklausies.
***
Ruds, rudiņš pa krēslu
čabina lietiņš.
Kā pelēks vīriņš
gar logu iet viņš —
kaklā zīļu vācelīte,
tumšpelēka debesīte —
vasarā tā būšot pērļu sietiņš.
Tēvs liels tam un stipr(i)s —
kuļ jūras un ledu lauž.
Māte pie septiņām ugunīm
debesīs varvīksnas auž,
bet dēliņš — pa krēslu čāpo
un snauž...
Kad iedegas zvaigznīte
mākoņmaliņā,
viena zīlīte dreb tam
pašā degungaliņā...
Ak tu Dieviņ — ka tik to snīpi nenolauž!
čabina lietiņš.
Kā pelēks vīriņš
gar logu iet viņš —
kaklā zīļu vācelīte,
tumšpelēka debesīte —
vasarā tā būšot pērļu sietiņš.
Tēvs liels tam un stipr(i)s —
kuļ jūras un ledu lauž.
Māte pie septiņām ugunīm
debesīs varvīksnas auž,
bet dēliņš — pa krēslu čāpo
un snauž...
Kad iedegas zvaigznīte
mākoņmaliņā,
viena zīlīte dreb tam
pašā degungaliņā...
Ak tu Dieviņ — ka tik to snīpi nenolauž!
(Fr. Bārda. Lietus vīriņš)
***
Es ar savu lietussargu,
Staigāju zem lietus drošs,
Un, ja kādu mirkstam redzu,
Lietussargs tam vietu dos.
Man uz pleca taurenītis,
Nebaidoties, uzlido.
Nedzīšu es viņu projām,
Pasargāsim arī to.
Vējiņš izrauj man no rokām,
Lietussargu projām nes.
Kā lai tagad dabū rokā,
Abi būsim slapji mēs.
Velti centāmies to noķert,
Lietussargs uz dīķi trauc,
Tagad vardītēm tas noder,
Glaunā kuģī vardes brauc.
Staigāju zem lietus drošs,
Un, ja kādu mirkstam redzu,
Lietussargs tam vietu dos.
Man uz pleca taurenītis,
Nebaidoties, uzlido.
Nedzīšu es viņu projām,
Pasargāsim arī to.
Vējiņš izrauj man no rokām,
Lietussargu projām nes.
Kā lai tagad dabū rokā,
Abi būsim slapji mēs.
Velti centāmies to noķert,
Lietussargs uz dīķi trauc,
Tagad vardītēm tas noder,
Glaunā kuģī vardes brauc.
***
Tad, kad puķītes aizver acis
un guļ lietainu dienu,
tad pelēkais lietus mākonis
dod tomēr dāvanu vienu:
mammas mil-zī-go lietussargu
varu atvērt kā puķi -
kamēr dārzs salijis guļ
un guļ puķītes klusi...
Tikmēr saplaukst virs galvas
man simts piecdesmit rožu!
Atveru mil-zī-go puķusarguun pāri pļaviņai jožu!...
(M. Laukmane. Tad, kad...)
***
Lāstekas no jumta laužot,
melnus dubļu deķus aužot,
lietus runga bungo - bums!
Te nu bija Ziema jums!
Pļeks un šļaks, līst kā traks,
pļeks un šļaks, šķīst kā traks,
sniegi nīkst, lieti līst, dubļi šķīst.
Melns kā velns pa dubļiem minies,
atkusnim pa kājām pinies,
kamēr peļķē iekšā - bums!
Te nu bija Ziema jums!
(I. Zandere. Maskačkas muzikanti)
***
Sēņuks Blēņuks Bērzlapēns
vārdus tā kā naglas dzen:"Lietus sola laiku bargu -
uzsargāsim lietussargu!"
Mākoņi pa kokiem pinas...
"Sēņuk Blēņuk, kā tu zini?"
Sēņuks saka: "Mana māsa
pazīst vienu lietus lāsi.
Lāse, paglābta no vēja,
manai māsai pačukstēja:
"Sen tas lietum prātiņā -
ielīt sēnei kātiņā."
"Lietus līst, un lietus brīnās -
kā tās sēnes visu zina?
Vai nāc klusu, vai nāc skaļi -
vienmēr lietussargi vaļā!
(M. Čaklais. Kāpēc lietussargi vaļā)
***
Piecas dienas līst no vietas.
Sēņu lietus! Sēņu lietus!
Desmit dienas līst no vietas,
Nu jau varbūt, lietiņ, pietiks?
(J. Baltvilks. Piecas dienas)
***
Lietus piles, lietus piles
Piepildīja mākoņsiles.
Mākoņsiles pāri lija,
Ziedu kausus piepildīja.
Ziedu kausiem pāri lija,
Lapu kausus piepildīja.
Lapu kausies pāri lija,
Smilšu kausus piepildīja.
Tā nu tika piles tās
Sakņu saimei pusdienās.
(V. Ļūdēns. Lietus piles)
***
Bieži lietū slapjš es mirku,
Mamma lietussargu pirka.
Taču nepriecājos es -
Nelīst vairs ne pilītes!
- Lietutiņ, kaut pasmidzini,
Lietussargu pamēģini!...
(A. Ločmelis. Ko darīt ar lietussargu?)
***
Mākonis niedrājā guļ un šņāc,
Mākonim ļoti noguris prāts -
Visu dienu pa debesīm vēlies,
Pašā rīta agrumā cēlies.
Tagad viņš atlaidies miglains un balts,
Mēdz arī mākonim miedziņš būt salds.
Tad, kad saule tam sakarsēs sānus,
Skries debesīs mākonis atgriezt ūdenskrānus.
(T. Kamša. Mākonis)
***
Līst lieti, līst lieti,
Un salti vēji šalc,
Lai putniem, lai zvēriem,
Lai bērniem miedziņš salds.
(Vācu tdz)
***
Tad, kad lietus līst bez gala,
Vārna snauž zem jumta malas.
Tā var vērot plašo āri,
Kamēr lietus pāriet pāri,
Un pār rudens soļiem gausiem
Aizlidot ar spārniem sausiem.
(V. Ļūdēns. Sausie spārni)
***
Debess kā Dieva plauksta,
Vienalga, vai silta vai auksta.
Tā šodien noglāsta mūs,
Un rītu labāk būs.
Tā sāpi tuvāk nelaidīs,
Ja ļoti pelēks lietus līs,
Dieva roka lietu noglāstīs
Un brīnumdarbus tam iemācīs.
Nāks varavīksne par lietussargu
Un aiznesīs padusē laiku bargu.
(V. Ļūdēns. Lietussargs)
***
Balts mākonis debesīs raksta:
- Šodien būs jauks laiks.
Melns mākonis debesīs raksta:
- Bum - bum, un līs!
Zibens raksta:
- Drīz!
(V. Ļūdēns. Bum - bum, un līs!)
***
Mākoņbērniem mellas kājas,
Ja tās lietū nemazgātas.
Mākoņbērniem baltas kājas,
Ja tās lietū nomazgātas.
Re, kur mākoņnebēdnieki
Jau uz mūsu pusi manās,
Mākoņmājās, mūsu mājās
Notiks lielā mazgāšanās.
Lietus maisi jau ir pušu,
Nāc un saņem lietus dušu!
(V. Ļūdēns. Lietus duša)
***
Kad lietus nevis lēniņām čāpo,
bet kā raķete atskrien,
tad arī mamma ātri kā raķete
skrien dārzā un glābj
uz auklas starp ābelēm
izžauto veļu.
Mamma ātri, ātri kā raķete pakaļ veļai,
es ātri kā raķete pakaļ mammai,
man ātri kā raķete pakaļ suņuks,
suņukam ātri kā raķete pakaļ kaķis,
kaķim ātri kā raķete tētis
ar vislielāko veļas grozu.
Kad lietus nevis lēniņām čāpo,
bet kā raķete atskrien,
tad mammas basas pēdas,
tad manas basas pēdas,
tad suņuka basas pēdas,
tad kaķēna basas pēdas,
tad tētuka basas pēdas ātri, ātri
slapjajā zālē nozib.
(M. Laukmane. Ātri kā raķete)
***
Daži lieti lēnāk lija,
Daži lieti ātrāk lija,
Lietu lietus citāds bija.
Tas ar savu lietus ziņu,
Un ar zibens īlentiņu.
Sabadījis mākoņmaisu,
Zibinzibinās pa gaisu.
Tad ar pērkonbundziniekiem
Sev un negaisam par priekiem -
Tamtaram! - ar ritmiem bargiem
Danco tik pa lietussargiem.
Tikai brīdi lītin lija,
Vai gan lietu lietus bija?
Saule spīd. Un basām kājām
Visi kuģojam uz mājām.
(V. Ļūdēns. Lietu lietus)
***
Svir-svirr -
aizšvirkst gar torņiem svīres.
Čir-čir-čir -
sabirst ceriņos zvirbuļi.
Tip-tip-tip-tip -
Atlido smalciņš lietus.
(J. Baltvilks. Lidoņi)***
Debesīs pēkšņi
kāds atvāza
tādu kā kabatas nazi,
tādu kā tuteni zilu...
Kā šķīla pār silu,
tā - joki mazi! -
pāršķēla mākoni pušu kā šķilu.
Mākonis nodārdēja.
Tumsā bez vēja
ugunspagale skrēja,
iekrita jūrā
un nočūkstēja...
Labi, ka apakšā gadījās jūra!
Ja ķertu mājas stūri,
nudien,
pajuktu pelni vien!
(L. Vāczemnieks. Cik tur trūka!)
***
Lietus cilvēciņš, lietutiņš,
lietus vīrelis, šļakatiņš,
kā tevi sauca vējš,
kad biji maziņš?
Lietiņš?
Lietus cilvēciņš, mitrelis,
lietus sīkalis, pļekatiņš,
kā tevi sauca zibens,
gar pamali skriedams?
Sietiņš?
Lietus cilvēciņš, rietenis,
lietus vējelis, sviedējiņš,
kā tevi sauca mākonis,
kad bija nerātnis?
Riebējiņš?
Lietus cilvēciņš, burbulis,
lietus spēlmanis, plīkšķētājs,
kā tevi sauca upīte,
kad biji trokšņotājs?
Mīlulis? Zibenskungs?
Zellis, māceklis...
Dieva sunītis - dieviņš?
E - ēj! Heij! Pagaidi! Neaizskrej!
Lietutiņ! Līsti vēl... lietutiņ...
(S. Vensko. Lietutiņš)
***
Dace saka: - Mākonīt,
Aši lietutiņu nes!
Puķes laistot, redzi pats,
Esmu noguris es.
Lūdzu, lūdzu, talkā nāc,
Tev jau ūdens spainis - nieks,
Bet man, mazai meitenei,
Būs par katru lāsi prieks.
(V. Grenkovs. Dacītes lūgums)
***
Visvairāk lietu gaida kas?
Visvairāk lietu gaida strūklakas.
Jo lietus laikā atpūsties var tās,
var doties pastaigās.
Ja lietus tikai sīkām lāsēm līst,
tad strūklakas pa klusiem parkiem
šurpu turpu klīst.
Bet,
ja pa īstam gāž,
tad šīs pa ietvēm
vai pa ielas vidu brāž.
Ja gribi ieraudzīt
tu klejojošas strūklakas,
tad ļoti uzmanīgi
jāskatās,
jo tās ir lietus krāsā.
Visvairāk lietu gaida kas?
Visvairāk lietu gaida tas,
kurš ieraudzīt grib
staigājošas
strūklakas.
(J. Baltvilks. Kas visvairāk gaida lietu?)
***
Krīt no pašas debess droša
pilīte –
ietrīsas uz lapas spoža
zīlīte,
lejup krīt no koka lapas
zīlīte,
un kļūst slapja, slapja, slapja
pilīte.
Pē-pē-pēkšņi sadusmojas
pīlīte:
–Ko tu manu spalvu bojā
pilīte? –
Jautri garām skrejot, rājas
zīlīte:
–šodien visiem jāmazgājas,
mīlīte.
(O. Vācietis. Lietus pilīte)
***
Ārā lietus.
Ārā lietus…
Ārī lietus
reizēm piekūst.
Tad viņš lien dziļi zemē
un no viņa izaug
zemenes.
(O. Vācietis. Lietus)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru