Prezidentu lietas

Pēc pirmā grāmatu apraksta sapratu, ka noteikti jāpiemin arī ilustratori, jo pārāk bieži tie nepelnīti tiek aizmirsti...
Un vēl, lai arī grāmatas ir dārgas (kaut citur Eiropā, pat kaimiņIgaunijā, tās maksā vēl vairāk), ietaupīt, pērkot mīkstajos vākos, īsti neatmaksājas. Plānajām, protams, nav ne vainas, bet tās, kuras ir biezas un sastāv no ielīmētām lapām, ir īpaši jāpietur, lai neaizšķirtos. Ja bērnam ir izvēle, viņš izvairīsies, jo tās ir neērtākas lasot. Un tiklīdz šīs grāmatas nonāk plašākam patēriņam, tā ātri vien sāk izlīmēties. Te labi iederas saruna, par saudzīgu izturēšanos, taču bieža lasīšana tāpat novedīs pie kliedziena pēc ātrās palīdzības. Vislabākais pircējam būtu izvēle: mīkstie vai cietie vāki, jo bibliotēkām noteikti neder pirmie...

 Šoreiz stāsts par grāmatu, no kuras jau biju bērniem priekšā lasījusi dažus stāstus - "Prezidents"(75. lpp., "Liels un mazs", 2015) Aino Pervika , māksliniece autores meita Pireta Rauda.
Nupat Latvijas prezidentam ir bijis jāpiedalās Latvijai nozīmīgajos svētkos un nākamā lielākā uzruna būs gaidāma, kā šajā bildē!
"Prezidentā" ir stāstiņi par Igaunijas prezidentu, kura ikdiena diezgan līdzīga Latvijas prezidenta gaitām un pienākumiem. Uzzinām, kas jāprot svarīgākajai valsts personai un tajā pat laikā neaizmirstam, ka arī prezidents ir viens no mums, kuram ir savi noslēpumi, vēlēšanās, bailes, ģimene un kurš mēdz arī saslimt...
Starp citu, grāmatas varonis, pateicoties savai izglītībai, novērš kaut ko līdzīgu Zolitūdes "Maximas" traģēdijai...
"(..) Un vēl viņš prata veselās sešpadsmit valodās pateikt "Labdien!" un "Es ļoti priecājos par mūsu tikšanos!". Tikai viņš ne vienmēr bija pilnīgi pārliecināts, vai katrā vietā saka to pareizajā valodā. Tautas un valodas viņam reizēm mēdza jukt. Piemēram, reiz, jau būdams prezidents, viņš ciemos atbraukušajam Kiribati prezidentam pateica "Jó napot kívánok!", kas nozīmē "Labdien!" ungāru valodā. Taču nekas slikts nenotika. Turklāt Kiribati prezidents, savukārt, uzskatīja, ka pašlaik uzturas Latvijā un tiekas ar Latvijas prezidentu. Kiribati prezidents vienkārši bezcerīgi jauca Igauniju, Latviju un Lietuvu."
Varbūt tāpēc, ka igauņu autori nav tie biežāk lasītie, man ir vajadzīgs nedaudz laika, lai pierastu pie šīs rakstnieces stila, tomēr stāstiņi ir asprātīgi un aizraujoši, Bez tam es zinu, ka tie ļoti patīk bērniem. :-) Piemērota tiem, kam ir interese par to, ko rāda ziņās, tiem, kuri grib uzzināt, kas un kā izdomā likumus.
💮💮💮💮💮

Grāmatas par dzimteni

Tuvojoties Latvijai svarīgiem datumiem, nolēmu izlasīt 2 grāmatas, kuru autori bērnus iepazīstina ar Latviju - tās vēsturi, simboliem, tradīcijām.
Šis ir sākums apskatiem par bērnu grāmatām "Brīnumpuķē" - gan jaunām, gan nesenām, gan tādām, kas rakstītas manā bērnībā un vēl senāk. Vērtējums puķītēs. :-) No 1 - 5.

"(..) Latvija mums visiem ir tikai viena, un, lai cik tālu pasaulē arī mēs dažreiz neaizklīstu, tā gaida mūs mājās, gaida Rīga, gaida Vidzeme, Kurzeme un Zemgale, un Latgale, gaida mūsu kalni un lejas, upes un ezeri, mākoņi virs mūsu galvām, gaida dziesmas un mūsu valoda!" - Juris Zvirgzdiņš "Mūsu Latvija" (31. lpp., "Zinātne", 2008). Lasot trialogu, uzzinām svarīgāko par mūsu valsti (atslēgas vārdi iespiesti citā krāsā). Šo grāmatu var lasīt kā bērns, tā pieaugušais, kā latvietis, tā cittautietis. Uzskatu, ka, klāstot vēsturiskus faktus, pieaugušie mēdz aizrauties un arī šajā gadījumā man trūkst tā āķīša, kas spēcīgi aizrautu līdzi ikvienu no bērniem. Kādu - noteikti, žēl, ka ne vairumu. Es šo grāmatu ar lielāko prieku uzdāvātu saviem ārzemju radiem, tiem, kuri nav dzimuši te, bet kuri prot latviešu valodu un interesējas par notikumiem Latvijā.
💮💮💮

"Vēsturi veido simtiem un tūkstošiem šādu ļaužu kā tavi draugi. Diemžēl katru no viņiem nevar ierakstīt vēstures grāmatās. Taču tas nenozīmē, ka viņu veikums nav nozīmīgs, viņi visi veidojuši to pasauli, kurā šobrīd dzīvojam (..)" - Valdis Klišāns "Matīss meklē Latviju" (39. lpp., "Zvaigzne ABC", 2010). Kaut autors sarakstījis vairākas mācību grāmatas vēsturē, stāsts patiešām aizraujošs. Zēns, izmantojot hrononavigatoru, nokļūst senajā Kursā, viduslaiku Rīgā, satiek hercogu Ketleru, mācītāju Reiteru, vienaudzi Mariju (bet patiesībā viņus šķir trīs gadsimti), divus ievērojamus vīrus, kuri izdomāja Latvijas vārdu, tiek ielikts Cēsu cietumā... Šo grāmatu izlasīju ļoti ātri un esmu pārliecināta, ka tā negarlaikotu arī bērnus. Izdevniecība to iesaka no 11+, bet domāju, ka sižets var ieinteresēt arī gados jaunākus bērnus.
💮💮💮💮💮