Kaķadēmija

Ja es topošam skolēnam gribētu uzdāvāt grāmatu, iespējams, es izvēlētos "Zvaigzne ABC" 2015. gadā izdoto "Pelle Bezastis uzsāk skolas gaitas". Pirmo grāmatu par gudro, labsirdīgo kaķi, kuram žurka nograuzusi asti, 1939. gadā uzrakstīja zviedru rakstnieks Jesta Knutsons. Osa Renna un Mīkaels Renns piedāvā savu pārstāstu. Bildes zīmējusi Ingrida Flīgare. Tekstu tulkojusi Ieva Pudure. 32 lpp., cietie vāki.

Kāds labums no skolas? Vasaras brīvlaiks! Starpbrīži! Vai vēl kas?

Kādas attiecības valda skolā? Draudzība, izpalīdzība vai pazemošana un izsmiešana?

Kurš skolotājs Zviedrijā ir vēl sliktāks nekā sliktākais un kurš - visjaukākais?

"- Direktors esmu es, - Monss lepni teica. - Es ļoti atvainojos par savu skolotāju, kas neko neprot izdarīt pareizi. Viņš tiks atlaists.
Inspektori neapmierināti paskatījās uz Monsu.
- Skolotājs nav jāatlaiž, - pirmais inspektors iebilda. - Viņš ir vienīgais, kas kaut ko dara pareizi šajā šausmīgajā skolā. Pat tad, kad iestājas tumsa, viņš spēj saglabāt mieru."

Vasaras sākumā biju uz kursiem par talantīgu domāšanu, tāpēc "kaķadēmija" un "kaķučīno" man likās kā piemēri no jaunu vārdu darināšanas spēlēm, kuras skolēniem var piedāvāt ikvienā brīdī, kad pietrūkst vajadzīgās degsmes, ieinteresētības par apgūstamo vielu.
Toties citu kursu (gramatikas) ietekmē sāku googlēt, kā tad īsti ir: Upsala vai Upsāla?

Grāmata piemērota no brīža, kad bērns brīvi spēj lasīt un izprast garākus tekstus.
💮💮💮💮

Latviešu šausmu stāsti

Šo grāmatu šajā stafetē lasīju pēdējo, bet izlasīju tikai pusi, jo tā mani garlaikoja. Īsti nesapratu tās šausmas latviešu gaumē. Man nepatika neviens no Aleksandra Grīna stāstiem, bet patika Jāņa Ezeriņa "Joču pirts" un Vladimira Kaijaka "Visu rožu roze". "Joču pirtī" ir stāstīts par Ilzi, kura kacina visus puišus, taču viņai patīk precēts vīrietis, no kura viņai vēlāk piedzimst bērns. Ilze šo bērnu mīl tā kā par daudz, tomēr beigās sanāk, ka viņa viņu nogalina. "Visu rožu roze" ir stāsts par čaklu dārznieku. Viņš pēkšņi ir izdomājis, ka viņam vajag selekcionēt tādu rozi, kura aug bez īpašas aprūpes. Dārznieks savas rozes sāk vērot no malas, neglābj no sala. Gandrīz visas puķes iet bojā. Galu galā izaug roze, par kādu viņš sapņoja, bet prieks ir īss, jo šī roze sāk apdraudēt citas rozes, dārznieka māju un pat viņa paša dzīvību. Viņš ir izmisis, meklē palīdzību pie kaimiņiem, bet neviens netic, jo roze ir ļoti skaista, neviens nepalīdz, bet dārznieku ieliek trakonamā.

Čārlijs, malā stāvētājs

2017. gada 15. jūlijā

Mīļais draugs!

Es tev rakstu tādēļ, ka nesen pabeidzu lasīt šo jauko grāmatu. Man ir tikpat gadu, cik šī bestsellera galvenajam varonim Čārlijam. Es pirmo reizi lasīju grāmatu vēstuļu formā, bet īpaši to neuztvēru. Visskumīgākās epizodes bija par Helēnas tanti. Visjautrākās ainas bija par Čārlija braukšanu cauri tunelim ar draugiem.
Es ieteiktu šo grāmatu izlasīt tiem pusaudžiem, kuriem ir sācies randiņu laiks un kuru kompānijās runā par narkotikām un seksu.

Ar mīlestību, Ritvars

"Krāsainās pasakas"

                Kaut man ne pārāk patīk lasīt pasakas, tomēŗ uzskatu, ka klasika jāiepazīst. “Krāsainās pasakas” ir lasījuši gan mani vecāki, gan vecvecāki.

                Imants Ziedonis ir uzrakstījis 11 pasakas par krāsām. Visvairāk man patika trīs no tām: “Sarkanā pasaka”, “Lillā pasaka”, “Dzintarainā pasaka”. “Sarkanajā pasakā” ugunsmeitiņa Guntiņa piemānija Gundariņu un sastrādāja lielus grēka darbus. No šī var mācīties, ka spēlēties ar uguni ir bīstami. “Lillā pasaka” vēsta par degunu slimību, ar kuru slimo tie, kas dzer šņabi.  Tā atgādina, ka dzērāji ātri nomirst. “Dzintarainā pasaka” mani pārsteidza ar to, ka dzintarus meklēja nevis jūrā, bet Engures ezerā.  Svarīgi ir dzintaru neizniekot, bet paņemt no tā mīlestību.

Pērkondārds



Šī romāna galvenais varonis ir četrpadsmitgadīgais Alekss Raiders. Viņš ir agri zaudējis vecākus autokatastrofā, tāpēc dzīvo ar tēvabrāli Īenu Raideru. Romāns sākas ar sliktu ziņu, ka arī tēvocis ir gājis bojā avārijā, bet Alekss tam nenoticēja, jo onkulis bija piesardzīgs šoferis. Neilgi pēc bērēm zēns devās uz autokapsētu, ieraudzīja tēvoča mašīnu, kuras sānu stikls  bija ložu sacaurumots. Viņa aizdomas drīz apstiprinās, jo tēva brālis patiešām ir nogalināts tāpēc, ka viņš bija spiegs rūpnnīcā, kurā ražoja īpašus datorus "Pērkondārdus". Kādā dienā Alekss atsaucās aicinājumam ierasties bankā, kuras apmeklējums beidzās ar to, ka viņu iemidzināja. Nākošajā dienā zēns uzzināja, ka šī nemaz nav banka, bet M16 specvienības mītne. M16 pamana, ka Aleksam ir īpašas spējas, un piedāvā viņam stāties tēvoča vietā. Kopš tā brīža zēnam jāpiedzīvo dažādas briesmas, no kurām viņš tiek veiksmīgi laukā. Alekss ir apbruņots ar īpašiem ieročiem un viņu glābj arī karatē iemaņas. Šī romāna daļas noslēgumā zēns kļūst par varoni, jo izglābj visu Londonu no šausmīga vīrusa.

                Romāns man patika, bet grūti iztēloties, ka es tā varētu dzīvot viens pats un uzveikt par sevi spēcīgākus un vecākus vīriešus. Bieži vien man bija bail viņa vietā.  Tā ir taisnība, ka romānā ir daudz spriedzes un adrenalīna.

OKI DOKI!

   

http://static.lsm.lv/media/2017/06/large/1/7r5x.jpg

    Līdz šim par Dzintaru Tilaku neko nebiju dzirdējis, jo neklausos Latvijas radio. Viņš šo romānu ir uzrakstījis kā autobiogrāfiju par savu bērnību. Šo grāmatu izlasīju divos vakaros, jo tā bija piedzīvojumiem bagāta un ļoti interesanta.
   Mani pārsteidza viņu ideja doties uz laukiem ar lidmašīnu, jo ģimenei patika izaicinājumi, tāpat kā man. Uzzināju, kā oriģināli izkļūt no kukurūzas lauka. Kopā ar govi Gauju varētu labi trenēties maratonam. Kad man būs apnikusi zivju ķeršana, tad zināšu kā ar makšķeri copēt plūmes. Dīvaini, ka pat kaķim bija bail no žurkām, kas dzīvoja šķūnītī. Uzzināju, kas notiek, ja izpletņa vietā lieto saulessargu. Iepazinos ar jaunu vārdu salikumu "goč pendel", ko, goda vārds, nebiju dzirdējis līdz šim. Vienīgais, kas man nepatika, romāns bija īss.
   Es iesaku izlasīt šo grāmatu arī citiem.